Medības
savvaļas dzīvnieku izsekošana un iegūšana (nonāvējot vai sagūstot) From Wikipedia, the free encyclopedia
savvaļas dzīvnieku izsekošana un iegūšana (nonāvējot vai sagūstot) From Wikipedia, the free encyclopedia
Medības jeb medīšana, arī medniecība, ir savvaļas dzīvnieku izsekošana un iegūšana (nonāvējot vai sagūstot).[1] Medībās mēdz doties pārtikas ieguvei, dzīvnieku populāciju kontrolei, sporta un izklaides nolūkos, kā arī medību trofeju (ragu, galvaskausu, ādas un kažokādas, zobu un ilkņu, spalvu un citu ķermeņa daļu) ieguvei. Lielākoties tiek medīti zīdītāji, taču reizēm arī putni un citi dzīvnieki.
 | Šī sadaļa jāpapildina. |
Putnu medības popularitāte ziņā ir vienas no vadošajām. Tās sākas reizē ar medību sezonas sākumu, mednieki parasti sezonas sākumā dodas tieši putnu medībās. Putnu medībās visbiežāk tiek medītas pīles, zosis, fazāni, rubeņi, medņi, laukirbes un baloži.
Vaļveidīgo medīšana notiek to ķermeņu vai ķermeņu daļu komerciālai izmantošanai vai lietošanai pārtikā. Atsevišķos gadījumos vaļu nomedīšana tiek veikta pētnieciskiem mērķiem. Agrāk vaļus intensīvi medīja, lai iegūtu gaļu, taukus, joslvaļu mutes "bārkstis" un pelēko ambru, ko iegūst no kašalotu zarnām smaržu industrijas vajadzībām. Mūsdienās vaļus medī galvenokārt pārtikai. Gadā visā pasaulē tiek nomedīti ap 1500 vaļu, galvenokārt mazie joslvaļi.
Medības ir viens no senākajiem cilvēku nodarbošanās un barības iegūšanas veidiem. Pirmatnējais cilvēku bars medībās izmantoja primitīvus pīķus, vāles vai citus priekšmetus. Bieži medījumi tika iedzīti vai ievilināti bedrēs, kuras bija apslēptas ar vieglu zaru pārklāju.
Loka un bultas izgudrošanu pirms apmēram desmit tūkstošiem gadu un to lietošana praksē radīja medniecībā apvērsumu — medību efektivitāte būtiski palielinājās. Zvēru tagad varēja nomedīt jau no daudz lielāka attāluma to priekšlaicīgi neaizbaidot. Samazinājās arī paša mednieka risks kļūt par medījuma upuri nonākot medījuma nagos, ilkņos vai uz satrakota dzīvnieka ragiem. Arī putnus ar loka un bultas palīdzību bieži varēja nomedīt tiem sēžot augstu kokā vai pat lidojumā, kas pirms tam bija neiespējami. Šī un daudzu citu jaunievedumu dēļ lauku apstrāde, medības un zvejošana no kolektīva pasākuma arvien vairāk kļuva par individuālu nodarbību, tādējādi veicinot sabiedrības pārstrukturizāciju, jo atsevišķa indivīda (ģimenes) izdzīvošanas spēja palielinājās. Tā bija vēl viena — sociāla revolūcija, kas radīja tālejošas sekas civilizāciju attīstībā līdz pat mūsdienām.
Kopējais mednieks skaits Latvijā ir ap 25 tūkstošiem cilvēku (aptuveni 1,3% no Latvijas iedzīvotājiem).[2] Medību procesus nosaka medību likums un medību noteikumi. Mednieki rūpējas par Latvijas mežiem, gan par to faunu, gan floru.
