Mājas video

Mājas video (angļu: Home video) ir iepriekš ierakstīti video nesēji, kas tiek pārdoti, iznomāti vai straumēti mājas izklaidei. Tas ir mājas plašsaziņas līdzekļu veids. Termins cēlies no VHS/Betamax laikmeta, kad dominējošais datu nesējs bija videokasete, vēlāk kasetes nomainīja optisko disku formāti, piemēram, DVD un Blu-ray, bet kopš 2000. gadiem aktuālas ir tādās digitālās izplatīšanas metodēs kā Netflix, Hulu un Prime Video.

Mājas video bizness modelis paredz izplatīt sabiedrībai filmas, televīzijas filmas un televīzijas seriālus dažādu formātu video veidā. Tās tiek vai nu nopirktas, vai iznomātas, un pēc tam privāti skatāmas mājās. Mūsdienās lielākā daļa no kinoteātra filmām tiek izlaistas digitālajos datu nesējos - gan optiskos (DVD un Blu-ray), gan balstītos uz lejupielādi, aizstājot novecojušo VHS (Video Home System) nesēju. VCD formāts joprojām ir populārs Āzijā, lai gan tur popularitāti pakāpeniski iegūst arī DVD.

Vēsture

Pirms mājas video parādīšanas kā populāru informācijas nesēju, lielākā daļa spēlfilmu būtībā nebija pieejamas publikai pēc tam, kad bija beidzies to kino seansu laiks. Dažām ļoti populārām filmām tika demonstrēti neregulāri atkārtoti kinoseansi pilsētu kultūras namos, arhīvu un muzeju kino zālēs, bet sākot ar 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem, radās iespēja lielākai daļai spēlfilmu pēc kino aprites beigām parādīties televīzijā. Šajā laikā televīzijas raidījumus varēja skatīties tikai to translācijas laikā. Skatītāji bija pieraduši pie tā, ka nebija normāla veida, kā mājās ierakstīt TV šovus un skatīties tos, kad vien vēlas.

Bija iespējams iegādāties 16 mm vai 8 mm filmu projektoru un noīrēt vai iegādāties dažu animācijas filmu, īsu komēdiju un īsu spilgtāko kinofilmas epizožu kopijas. Lielākā daļa 16 mm formāta filmas bija pieejamas ar optisko skaņu celiņu. Šajā formātā varēja iznomāt vai iegādāties arī dažas pilna garuma pilnmetrāžas filmas. 8 mm filmas gandrīz nekad nebija garākas par desmit minūtēm, un tikai vēlākajā formāta dzīves laikā dažas no tām bija pieejamas ar magnētisko skaņu celiņu. Super 8 filmu formāts, kas tika ieviests 1965. gadā,^[1] tika pārdots mājas apstākļu filmu veidošanai, arī tas palielināja mājās video popularitāti. Galu galā tika izdotas garākas, rediģētas mākslas filmu versijas, un arvien biežāk ar magnētisko skaņas celiņu un krāsainas. Bet tās bija diezgan dārgas un aizņēma tikai nelielu tirgus nišu, kuru veidoja ļoti uzticīgi vai pārtikuši kinofilmu cienītāji.

Betamax un VHS mājas videokasešu formāti tika ieviesti 1975. un 1976. gadā,^[2] un pēc vairākiem gadiem samazinoties to izmaksām, tās sāka kļūt par plaši izplatītu video aparatūru. Kinostudijas un video izplatītāji pieņēma, ka patērētāji nevēlēsies pirkt iepriekš ierakstītas videokasetes, bet tikai tās īrēt. Viņi arī uzskatīja, ka faktiski viss tirdzniecība notiks video nomas veikalos, nosakot tam atbilstošas cenas kā biznesa modeli. Tomēr noskaidrojās, ka daudzi cilvēki vēlas veidot savas mājas video bibliotēkas, kā arī īrēt kasetes par saprātīgu cenu.

Atsauces

1. «Super 8mm Film History | Motion Picture Film». motion.kodak.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 13. februārī. Skatīts: 2016. gada 7. jūnijs.
2. «50 Years of the Video Cassette Recorder». WIPO. Skatīts: 2016. gada 7. jūnijs.