Lizosoma

Lizosoma (no grieķu: λύσις (lysis) — 'izšķīšana, sadalīšanās' un σώμα (soma) — 'ķermenis') — šūnas organoīds, kas satur lielu daudzumu fermentu (hidrolāzes, ribonukleāzes, fosfolipāzes un citus). Lizosomas veic gremošanu (šķeļ makromolekulas) un arī aizsargfunkciju (iznīcina šūnai svešas daļiņas, kā vīrusus un baktērijas, un nevajadzīgas pašas šūnas struktūras). Lizosomu membrāna ir visai neizturīga un dažādu faktoru iedarbībā viegli var pārplīst — tad fermenti nonāk citoplazmā un iznīcina šūnu. Šo procesu sauc par autolīzi.

Pirmējās lizosomas

Pirmējās jeb primārās lizosomas rodas, atdaloties no Goldži kompleksa cisternām. Tie ir sīki membrānu pūslīši, kas satur fermentus, bet nesatur šķēlproduktus. Fermenti tiek sintezēti endoplazmatiskajā tīklā, Goldži kompleksā tie tiek iepakoti membrānā, un no Goldži kompleksa atdalās ar fermentiem pildīts pūslītis, kas ir primārā lizosoma.^[1] Primārās lizosomas ir grūti atšķirt no citiem citoplazmas pūslīšiem, to esamību var konstatēt, nosakot fermenta aktivitāti.

Otrējās lizosomas

Otrējās jeb sekundārās lizosomas rodas, kad primāras lizosomas saplūst ar membrānu klātiem substrātiem (makromolekula vai bojāts šūnas organoīds), kas jāsagremo.^[1]

Lizosomālās slimības

Ja kāds no lizosomālajiem fermentiem netiek sintezēts vai tā aktivitāte ir pazemināta, šūnā vielas netiek šķeltas vai tiek šķeltas nepilnīgi, un nesašķeltās vielas uzkrājas lizosomās, tādēļ rodas patoloģisks organisma stāvoklis — lizosomāla slimība.^[1]