From Wikipedia, the free encyclopedia
Livonijas hercogs bija mantojams tituls, ko no 16. gadsimta līdz 20. gadsimta sākumam lietoja dažādu valstu monarhi, lai apliecinātu savas valdnieka tiesības uz agrākās Livonijas Konfederācijas teritoriju vai tās vidusdaļas — Pārdaugavas hercogistes, vēlāk Zviedru Vidzemes, Inflantijas vaivadijas un Vidzemes guberņas zemēm.
Pēc tam, kad Livonijas ordenis pēc Vācu ordeņa likvidācijas Prūsijā bija kļuvis patstāvīgs, ordeņa mestrs Valters fon Pletenbergs 1526. gadā tika iecelts par Svētās Romas impērijas firstu. Ideja par teokrātiskas valsts pārveidi laicīgā valstī pēc Vācu ordeņa parauga Prūsijā bija tuva arī Livonijas ordeņa valdībai. 1560. gada 5. aprīlī Livonijas ordeņa apspriedē Rīgā tika pieņemts lēmums ordeni likvidēt un pārvērst tā teritoriju par mantojamu hercogisti.
Tomēr pēc Viļņas ūnijas noslēgšanas un ordeņa padošanās akta parakstīšanas 1562. gada 5. martā Rīgas pilī Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers un citi pavēlnieki bija spiesti nolikt savas pilnvaras un kļūt par Lietuvas dižkunigaitijas vasaļiem. Livonijas hercogiste tiesību ziņā tika pielīdzināta 1525. gadā dibinātajai Prūsijas hercogistei un piešķirta mantojuma lēnī tās pirmajam hercogam Gothardam Ketleram. Viņš un viņa pēcnācēji līdz pat 1795. gadam lietoja titulu "Ar Dieva žēlastību Livonijā, Kurzemes un Zemgales hercogs" (latīņu: Deo Gracia in Livonia, Curlandiae et Semigalliae Dux).
Savukārt Rīgas arhibīskaps Brandenburgas Vilhelms nevēlējās pieņemt visus padošanās noteikumus, bet arhibīskapijas koadjuktors Mēklenburgas Kristofs mēģināja panākt Zviedrijas karalim pakļautas hercogistes izveidi. Savukārt Rīgas pilsēta pasludināja, ka pakļaujas tieši Svētās Romas impērijas ķeizaram un vēlas saglabāt brīvpilsētas statusu. Tikai pēc arhibīskapa nāves 1563. gadā Rīgas arhibīskapijas bruņniecība parakstīja padošanās aktu 1566. gada decembrī un Livonijas Pārdaugavas hercogiste apvienojās reālūnijā ar Lietuvu.[1] Tas nozīmēja, ka Lietuvas dižkunigaitis (un Polijas karalis) Sigismunds II Augusts vienlaicīgi bija arī šis teritorijas nominālais valdnieks — hercogs un lietoja titulu Sigismundus Augustus Dei gratia rex Poloniae, magnus dux Lithuaniae, nec non terrarum ... Livoniae etc., ko pēc viņa lietoja visi Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieki līdz pat 1795. gadam.
Daļa bijušās Rīgas arhibīskapijas vasaļu vēlējās labāk pakļauties Krievijas caram un veda sarunas ar Jāni Briesmīgo, kas viņu iespaidā piedāvāja bijušam Livonijas ordeņa mestram Vilhelmam fon Firstenbergam, vēlāk Gothardam Ketleram, kļūt par Livonijas karali.[2] Pēc viņu atteikšanās šis piedāvājums tika izteikts Kurzemes un Sāmsalas-Vīkas bīskapam Magnusam, kas to pieņēma un 1570.–1579. gadā lietoja titulu "Magnuss, Livonijas ķēniņš, Igaunijas un Letijas kungs" (Magnus, Divine Gratia Rex Livoniae Dominus Esthoniae et Littia). Jaunais Polijas-Lietuvas valdnieks Stefans Batorijs 1578. gadā atjaunoja Livonijas un Polijas-Lietuvas ūnijas aktu un 1581. gadā panāca Rīgas pakļaušanos un uzsāka plašu karadarbību pret krieviem un piespieda Jāni Briesmīgo 1582. gadā (Jamzapoļes miera līgums) atteikties no iekarojumiem Livonijā.
Pēc Zviedru Vidzemes nodibināšanas Livonijas hercoga titulu lietoja arī Zviedrijas karalis Kārlis XI.
Neraugoties zaudējumu karos pret zviedriem un poļiem, arī Krievijas cars Mihails Fjodorovičs Romanovs lietoja "Livonijas lielkņaza" titulu, bet vēlākie Krievijas imperatori pēc Latvijas pakļaušanas sevi titulēja vairs tikai kā "Livonijas kņazus".
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
