Likumdošanas vara

Likumdošanas vara vai likumdevējvara saskaņā ar valsts varas dalīšanas teoriju ir viena no trijām varas izpausmēm valstī.

Saskaņā ar Monteskjē valsts varas dalīšanas teoriju līdzās likumdošanas varai pastāv izpildvara un tiesu vara. Tās ir savstarpēji saistītas, bet reizē tās ir savstarpēji neatkarīgas (pretstatītas), respektīvi, savstarpēja saistība izpaužas tajā, ka katra no tām var ietekmēt citas varas darbību, bet reizē katrai no tām ir konkretizēta joma valstī, kurā tā ir neatkarīga savā darbībā.

Likumdošanas vara nosaka sabiedrības attīstības stratēģiskos mērķus. Lai šos mērķus īstenotu, likumdevējs izdod vispārsaistošas tiesību normas. Tāpat likumdevējs rada arī politiskos un juridiskos līdzekļus, lai realizētu iepriekšminētos stratēģiskos mērķus, tomēr likumdošanas vara nenodarbojas ar šo tiesību normu tālāko skaidrošanu, pielietošanu, ar kuru tālāk nodarbojas jau izpildvara un tiesu vara. Likumdošanas vara var izdot arī likumus, kam piemīt augstākais juridiskais spēks. Likumdošanas varas realizētās darbības ir vērstas uz to, lai kopumā nodrošinātu sabiedrības kā vienota veseluma pastāvēšanu.^[1]

To, kam ir deleģēta likumdošanas vara valstī, nosaka valsts konstitūcija. Lielākoties likumdošanas vara valstī ir deleģēta parlamentam un tautai. Latvijas Republikā saskaņā ar Satversmes 64. pantu likumdošanas vara pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.^[2] Likumdošanas vara tiek deleģēta vēlēšanu ceļā, respektīvi, tā ir deleģēta kolektīvās pārstāvniecības vara. Parlaments tātad ir tautas pārstāvniecības institūts. Likumdošanas vara realizē arī citas funkcijas, piemēram, izveido izpildvaras un tiesu varas augstākās institūcijas, veic valdības, izpildvaras kontroli un citas darbības savas kompetences ietvaros.

Atsauces

1. Ašmanis M. Politikas terminu vārdnīca. Rīga: Zvaigzne ABC, 1999. 75. lpp.; 128. lpp.
2. «Latvijas Republikas Satversme: LR likums. Latvijas Vēstnesis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 28. oktobrī. Skatīts: 2010. gada 23. jūnijā.