From Wikipedia, the free encyclopedia
Latgales atbrīvošana 1920. gadā bija Latvijas Bruņoto spēku un Polijas Otrās republikas kopīga uzbrukuma operācija ar nosaukumu "Ziema" no 1920. gada 3. janvāra līdz 1. februārim Latvijas brīvības cīņu laikā, kuras laikā Padomju Krievijas pakļautībā esošās Sarkanās armijas daļas padzina no Latgales. Veiksmīgā uzbrukuma dēļ nepiepildījās Padomju Krievijas valdības nodomi izmantot Latgales neskaidro politisko statusu Latvijas-Krievijas pamiera sarunās.
Latgales atbrīvošana notika trīs lielu uzbrukumu veidā:
Pēc Otrā Latgales kongresa ierosmes 1917. gada 14. decembrī Krievijas PSFR Tautas komisāru padome izdeva rīkojumu Nr. 93. par Daugavpils, Ludzas un Rēzeknes apriņķu atdalīšanu no Vitebskas guberņas un to pievienošanu Vidzemes guberņai. 1918. gada februārī Latgali ieņēma Vācijas Impērijas armija. Brestļitovskas miera līgumā Krievija atteicās no tiesībām uz Kurzemi un Vidzemi, bet Latgale netika pieminēta. 1918. gada 18. novembrī Latvijas valsts neatkarības pasludināšanas sēdē piedalījās arī Latgales pārstāvis. 1918. gada decembrī Latgali ieņēma Sarkanā armija, Krievijas PFSR valdība atzina Latgali kā Latvijas SPR sastāvdaļu.
Pēc Rīgas zaudēšanas 1919. gada 22. maijā Stučkas valdība atkāpās uz Latgali. 1919. gada maija beigās un jūnija sākumā Igaunijas armija, kuras sastāvā darbojās Ziemeļlatvijas brigāde un Dāņu Baltijas palīdzības korpuss ieņēma visu Vidzemes teritoriju - 29. maijā atbrīvoja Alūksni, 30. maijā Pļaviņas, 31. maijā Vecgulbeni, 5. jūnijā Madonu un sasniedza Latgales robežas. 5. jūnijā atbrīvoja Krustpili, kas līdz 1917. gada beigām atradās Vitebskas guberņas sastāvā.
1919. gada 7. jūnijā, ar Sarkanās armijas virspavēlnieka Jukuma Vācieša pavēli, Padomju Latvijas armiju likvidēja un pārveidoja par Strādnieku un zemnieku Sarkanās armijas 15. armiju ar štābu Daugavpilī. Pēc igauņu un latviešu spēku uzvaras Cēsu kaujās, jaunizveidoto Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieks Dāvids Sīmansons 15. jūlijā pavēlēja no iepriekš Baltijas landesvēra sastāvā esošās Dienvidlatvijas brigādes daļām izveidot 3. Latgales kājnieku divīziju ar 7. Siguldas, 8. Daugavpils un 9. Rēzeknes kājnieku pulkiem.
Latvijas armijas uzbrukums Latgalē atsākās 1919. gada 3. oktobrī, kad Kurzemes divīzijas 1. Liepājas kājnieku pulka 1. bataljons pārcēlās uz Daugavas labo krastu un ieņēma Līvānus. Bermonta karaspēka 8. oktobrī uzsāktais uzbrukums Rīgai pārtrauca aktīvo karadarbību Latgales frontē. Tas deva iespēju 1919. gada oktobrī—decembrī 15. armijas latviešu sarkano strēlnieku divīzijas daļas izmantot kā triecienvienības Krievijas pilsoņu kara kaujās pie Petrogradas un Orlas—Kromu kaujās ar Baltās kustības armijām.
Kad 1919. gada 28. jūnijā Vācija beidzot parakstīja Versaļas miera līgumu, Polijai radās iespēja pārvietot savu armiju no Vācijas robežām uz austrumiem. Poļus vairs neapdraudēja Vācijas 3. rezerves korpusa spēki, kas bija izvietoti Grodņas un Kauņas apkārtnē. 1. jūlijā poļi ieņēma Viļejku, 4. jūlijā Maladzječnu, 8. augustā Minsku un turpamākajās dienās sasniedza Berezinas upes līniju. Tā nodrošinājis savu austrumu flangu, Polijas karaspēks augusta vidū atsāka uzbrukumu Daugavpils un Polockas virzienā. 29. augustā tas bija 23 km attālumā no Daugavpils, 31. augusta rītā ielauzās Kalkūnu stacijā un sāka uzbrukumu Grīvas tilta virzienā, draudot iebrukt Daugavpilī. Pievilktie Padomju Latvijas armijas papildspēki šo uzbrukumu atsita, saglabājot kontroli pār tiltiem un priekštilta nocietinājumiem Daugavas dienvidu krastā.
27. septembrī no dzelzceļa vagoniem pie Lauceses tika izlādēti Polijas armijas 1. tanku pulka 2. rotas 20 tanki un 14 automašīnas. Atbalstot poļu kājniekus, franču kapteiņa Dufora komandētās rotas tanki ielauzās Grīvas pilsētas ielās un ar savu uguni sedza sapierus, kas mīnēja un uzspridzināja koka tiltu pāri Daugavai. Kaujā pie koka tilta tika ievainots tanku rotas apgādes vada komandieris franču leitnants Galtjē. 28. septembra rītā 10 kaujas tanki kājnieku priekšā cauri Kalkūniem atkal devās uzbrukumā fortam. Vairāki tanki tika izsisti no ierindas, tomēr fortu izdevās ieņemt. Pēc tam kad poļu sapieri uzspridzināja dzelzceļa tiltu, tanku rotas vadi, izvelkot no ienaidnieka apšaudes lauka bojātās mašīnas, atstāja cīņas vietu un drīz pa dzelzceļu atgriezās Viļņā.[1]
1. septembrī poļiem Daugavpils frontē bija 91 virsnieks, 4256 kareivji, 85 ložmetēji, 8 lielgabali, pāris mīnmetēji. Gatavojoties nākamajam uzbrukumam, poļu karaspēks pieauga līdz 104 virsniekiem, 6320 kareivjiem un 96 ložmetējiem. 27. septembrī, laižot darbā jau 37 lielgabalus, no kuriem 18 bija smagie, kā arī 20 franču ražojuma tankus, Polijas karaspēks atsāka uzbrukumu dienvidu krasta priekštilta nocietinājumiem, kurus izdevās ieņemt 28. septembrī. Daugavas šķērsošana un Daugavpils ieņemšana vairs netika mēģināta līdz pat 1920. gada janvāra Daugavpils atbrīvošanas operācijai.[2]
1919. gada 11. septembrī Latvijas valdība saņēma Padomju Krievijas piedāvājumu sākt sarunas par kara darbības izbeigšanu, uz kuru pamatotos miermīlīgas attiecības starp abām pusēm. Latvijas puse uzskatīja, ka pamiera sarunu mērķi var būt Latvijas neatkarības atzīšana, Latgales pievienošana Latvijai, un Pētera Stučkas valdības likvidēšana. 1919. gada 5. decembrī Tartu sākās Igaunijas miera sarunas ar Krieviju, bet Latvijas valdība lika saprast, ka sarunas ar Krieviju iespējams uzsākt tikai tad, kad Krievija izteiks gatavību atstāt Latgali un pārtrauks Stučkas valdības darbību.
Pēc Latvijas armijas panākumiem Bermontiādes laikā, Polijas valdība piedāvāja militāru palīdzību Latgales atbrīvošanā. Latvijas armijas virspavēlniecība sāka sarunas par kopējas operācijas plāna izstrādāšanu ar Polijas armijas pārstāvi Rīgā kapteini Aleksandru Miškovski. Poļu pārstāvis prasīja Latvijas pusei Polijas karaspēka Latgalē apgādi ar uzturu un Latvijas karaspēka daļēju pakļaušanos Polijas armijas vadībai. Par Latgales atbrīvošanas operācijas sākumu tika nolikts 1920. gada 3. janvāris. Abu armiju virspavēlniecības tūlīt noslēdza militāru līgumu par Latgales atbrīvošanu ar nosaukumu "Ziema". Līgumā noteica, ka operācijas mērķis ir kopīgi ieņemt visu latviešu apdzīvoto teritoriju līdz izdevīgai aizstāvēšanas joslai.
Līgums vēl paredzēja:
Poļi turpināja uzturēt teritoriālās pretenzijas par robežu gar Daugavu, un iespējams, būtu paturējuši arī Daugavpili, ja ne smagā situācija poļu-padomju karā, kas 1920. gada vasarā lika tiem atkāpties no reģiona. Pretstatā visiem citiem, kas bija palīdzējuši Latvijai brīvības cīņās, poļi sākotnēji neprasīja nekādu samaksu, vienīgi vēlējās, lai Latvija uztur poļu daļas, kamēr tās karo Latvijas teritorijā. Taču poļu armijas ieņemtā Ilūkstes apriņķa austrumu daļa pēc ieņemšanas tika iekļauta Polijas sastāvā un 1919. gadā Grīvas pilsēta, Bornes, Borovkas (Silenes), Demenes, Kalkūnes, Salienas un Skrudalienas pagasti tika administratīvi iekļauti Polijas Braslavas apriņķī, ar Grīvu kā centru. Sakarā ar militārajām neveiksmēm poļu—padomju karā, poļu karaspēks bija spiests atstāt Grīvu un Ilūkstes apriņķa teritoriju, un 1920. gada jūnijā to ieņēma Latvijas armija. Polija no pretenzijām uz šo teritoriju atteicās tikai 1938. gadā. Līdzīgi tika atrisinātas Lietuvas teritoriālās pretenzijas.
Latvijas Austrumu frontē 1919. gada beigās atradās Latvijas bruņoto spēku Kurzemes divīzijas trīs pulki, Latgales partizānu pulks, landesvērs un daļa no Latgales divīzijas, kas bija pakļautas Kurzemes divīzijas komandierim pulkvežleitnantam Jānim Puriņam. 1920. gada 1. janvārī viņa pakļautībā bija 540 virsnieku, 14 150 instruktoru un kareivju ar 330 ložmetējiem, 79 patšautenēm, 32 lielgabaliem, 19 mīnmetējiem, 470 jātnieku un 3 bruņotie vilcieni.
Polijas karaspēka Operatīvās grupas komandiera ģenerāļa Edvarda Ridza-Smiglija pakļautībā bija Polijas 1. un 3. leģiona kājnieku divīzijas (Dywizja Piechoty Legionów). Tie bija 340 virsnieki, 13 260 kareivji, 44 vieglie, 28 smagie lielgabali, 300 ložmetēji.[2] Šos spēkus papildināja 1. tanku pulka 2. rota (2 kompania czołgów) ar 25 tankiem:
Latvijas un Polijas karaspēkam pretī stāvēja KPFSR 15. armija ar vairākām strēlnieku divīzijām, kuru skaits un lielums kauju laikā mainījās. Visas šīs karaspēka vienības bija pakļautas Padomju Krievijas Rietumu frontes pavēlniekam Vladimiram Gitisam (Гиттис).
Daugavpils ieņemšanas operāciju vadīja Polijas ģenerālis Edvards Ridzs-Smiglijs, to aizsargāja Padomju Krievijas Rietumu frontes 15. armijas 33., 31. un 23. pulki, 30. komunistu rota, 2. jātnieku eskadrons un viens bruņotais vilciens. Kopā pilsētā bija vismaz 2000 karavīru ar 35 ložmetējiem un 24 lielgabaliem. 1920. gada 3. janvārī Polijas leģiona 3. divīzija un daļa no 1. divīzijas šķērsoja aizsalušo Daugavu un ar 1. tanku pulka atbalstu tiešā triecienā ieņēma pilsētu. Daļa no 1. divīzijas aplenca pilsētu no austrumiem, bet Latvijas bruņoto spēku Kurzemes divīzijas daļas no ziemeļiem. Daugavpils cietoksnis bez kaujas padevās Latvijas armijai. Abu valstu karaspēki turpināja vajāt atejošās padomju 15. armijas daļas līdz Višķiem, kur 5. janvārī apstājās un izturēja sarkanarmiešu pretuzbrukumu līdz 9. janvārim.[4]
Ziemeļlatgales atbrīvošanas operāciju vadīja Latgales divīzijas štābs Gulbenē ar pulkvedi Berķi priekšgalā. Viņa padotībā pārgāja arī Latgales partizānu pulks, kā arī Kurzemes divīzijas 1. Liepājas un 2. Ventspils kājnieku pulki, kam bija jāpabalsta uzbrukums no Lubānas ezera rajona. Latgales divīzija un Latgales partizāni uzbruka gar Gulbenes-Kupravas-Pitalovas dzelzceļu un pārrāva Pleskavas-Daugavpils dzelzceļu ziemeļos no Pitalovas stacijas, novēršot padomju karaspēka papildus vienību ierašanos Latgalē no Igaunijas frontes un no Krievijas iekšienes.[5]
Latgales centrālās daļas atbrīvošanu vadīja Kurzemes divīzijas komandieris pulkvežleitnants Jānis Puriņš. Viņa padotībā pārgāja arī 9. Rēzeknes kājnieku pulks un landesvērs, kas uzbruka Rēzeknei no dienvidu puses.[6] Pilsētu atbrīvoja landesvēra spēki, kam sekoja 2. Ventspils kājnieku pulks, kas nāca gar Krustpils-Rēzeknes dzelzceļu. Sekoja Ludzas atbrīvošana. 3. Jelgavas kājnieku pulks un 9. Rēzeknes kājnieku pulks ieņēma teritoriju aiz Rāznas ezera, bet Bukmuižu ieņēma Polijas karaspēks. 1. Liepājas kājnieku pulks pārrāva Rēzeknes-Pitalovas dzelzceļu uz ziemeļaustrumiem no Rēzeknes un turpināja uzbrukumu līdz Ludzas upei.[7] Landesvēra vienības turpināja uzbrukumu, līdz 30. janvārī sasniedza Zilupi.
Polijas armijas Ģenerālštābs 1920. gada 21. martā pavēlēja 3. Leģionu divīzijai nekavējoties nodot frontes iecirkni ziemeļos no Daugavas Latvijas armijas vienībām un E. Ridzam-Smiglijam par to noslēgt īpašu vienošanos. Taču tikai 11. aprīlī E. Ridzs-Smiglijs apstiprināja karaspēka aiziešanas kārtību. 9.–14. aprīlī Piedrujā uzcēla pagaidu tiltu pāri Daugavai, kuram 20. aprīlī pāri pārgāja sapieru daļas, 7., 8., 9. Leģionu kājnieku pulks, 3. lauka artilērijas un 3. smagās artilērijas pulka divizions. 21. aprīlī 3. Leģionu divīzijas štābs atstāja Krāslavu. Līdz Daugavpils dzelzceļa tilta atjaunošanai 16. maijā Daugavpils cietoksnī uzturējās Polijas armijas 23. kājnieku pulks, 22. maijā pilsētu pameta poļu tehniskās vienības, pēc tam cietoksnī palika tikai viena poļu karaspēka rota.
Kad 4. jūlijā Sarkanā armija uzbruka Polijas armijai pie Dzisnas, tās vienības steigšus atkāpās pāri Daugavai. Latvijas armijas Zemgales divīzija ieņēma fronti no Osvejas ezera līdz Daugavas krastam. 5. jūlijā 3. Jelgavas pulks pārņēma Daugavpils kaujas rajonu, vienu rotu novietot Kalkūnes stacijā. 7. jūlijā Z. A. Meierovics deva rīkojumu paziņot padomju valdībai, ka Latvijas armija ieņems Polijas armijas atstāto teritoriju līdz bijušās Kurzemes guberņas administratīvajai robežai.[8]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
