Laimonis Strujevičs
From Wikipedia, the free encyclopedia
Laimonis Strujevičs (dzimis 1951. gada 26. septembrī Novosibirskā)[1] ir latviešu uzņēmējs un politiķis, bijušais ekonomikas ministrs (pārstāvot LZS).
| Laimonis Strujevičs | |
|---|---|
| LR Ekonomikas ministrs | |
|
Amatā 1998. gada 4. maijs — 1998. gada 26. novembris | |
| Prezidents | Guntis Ulmanis |
| Premjerministrs | Guntars Krasts |
| Priekštecis | Anatolijs Gorbunovs |
| Pēctecis | Ainārs Šlesers |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1951. gada 26. septembrī Novosibirska, Krievijas PFSR, PSRS |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | LZS |
| Augstskola | LVU |
Dzīvesgājums
Dzimis 1951. gadā Novosibirskā. Mācījās Ventspils 1. vidusskolā. 1976. gadā viņš absolvēja studijas Latvijas Valsts universitātē, iegūstot inženiera-ekonomista grādu.[2][3] Tajā pašā gadā viņš kļuva par nodaļas vadītāju Ventspils reģionālajā skaitļošanas centrā, kur strādāja līdz 1986. gadam, vēlāk bija LKP rajona komitejas propagandas un aģitācijas nodaļas vadītājs.[3]
Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā Laimonis Strujevičs bija Jelgavas rajona agrofirmas "Zaļenieki" galvenais ekonomists (1988–1994), tad a/s Ventamonjaks finanšu un ekonomikas direktors (1994–1998),[4] ievēlēts par Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas viceprezidentu. Bija Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētāja pirmais vietnieks, 1998. gada 1. martā ievēlēts par partijas priekšsēdētāju.[3] Šo amatu viņš ieņēma līdz nākamā gada LZS kongresam.[4] No 1998. gada 4. maija līdz 26. novembrim Strujevičs bija ekonomikas ministrs Guntara Krasta valdībā.[5] Viņa termiņa laikā mīklainos apstākļos mira ministra padomnieks juridiskajos jautājumos, advokāts Andis Bumbieris.[6] 1998. gadā Strujevičs kandidēja 7. Saeimas vēlēšanās no Latvijas Zemnieku savienības saraksta, bet partija parlamentā neiekļuva.[2]
2010. gadā kļuva par Ventspils domes ekonomikas nodaļas vadītāju.[7] 2019. gadā bija pašvaldības SIA "Ventspils tirgus" valdes priekšsēdētājs.[8][9]
Tiesvedība ar a/s Diena un Aivaru Ozoliņu
1998. gada 13. jūlijā laikraksts Diena publicēja politiskā komentētāja Aivara Ozoliņa rakstu "Kā nozagt miljonus".[10] Šim rakstam sekoja vēl septiņi Ozoliņa raksti par "Ventspils Naftas" privatizācijas gaitu un Strujeviča lomu tajā.[11]
Tiesvedība par goda un cieņas aizskaršanu
1999. gada 22. aprīlī Strujevičs iesniedza prasības pieteikumu Rīgas pilsētas Zemgales rajona tiesā pret a/a "Diena" un Aivaru Ozoliņu, lūdzot atsaukt publicēto informāciju, kuru viņš uzskatīja par godu un cieņu aizskarošu, atvainoties par izteikumiem, atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu 10 000 LVL apmērā. Pirmās instances tiesa daļēji apmierināja Strujeviča prasību, abas puses spriedumu pārsūdzēja Rīgas apgabaltiesā, kura lika A/S "Diena" atsaukt daļu no publikācijām, kā arī atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu 4 000 LVL apmērā un apmaksāt tiesāšanās izdevumus. Abas puses iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās Tiesas Senātam, kas atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu un nosūtīja lietu atpakaļ jaunai izskatīšanai. Izskatot lietu no jauna, Rīgas apgabaltiesa piesprieda A/S "Diena" atsaukt daļu no publikācijām, atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu 6 000 LVL apmērā un apmaksāt tiesāšanās izdevumus. A/S "Diena" un A.Ozoliņa iesniegto kasācijas sūdzību Augstākās Tiesas Senāts noraidīja.[11]
Konstitucionālā sūdzība
2003. gada 6. janvārī laikraksts Diena iesniedza konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā ar prasījumu atzīt Krimināllikuma divus pantus,[12] kas īpaši aizsargā amatpersonu godu un cieņu, par neatbilstošiem Satversmei.[13][14]
Attiecībā uz Krimināllikuma 91. pantu 2003. gada 21. jūlijā tiesvedība tika izbeigta sakarā ar šā panta izslēgšanu no Krimināllikuma.
2003. gada 29. oktobrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu šajā lietā, nolemjot atzīt Krimināllikuma 271. pantu par neatbilstošu Satversmes 100. pantam[15] un spēkā neesošu no 2004. gada 1. februārī, "ja līdz tam likumdevējs nebūs konkretizējis amatpersonas, kurām nepieciešama krimināltiesiska aizsardzība sakarā ar to pienākumu pildīšanu".[16]
A/S "Diena" un Ozoliņš pret Latviju
2003. gada 9. maijā saskaņā ar Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 34. pantu a/s Diena un Aivars Ozoliņš vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā, sūdzoties "par nepamatotu iejaukšanos viņu tiesībās uz vārda brīvību".[4][11] 2007. gadā tiesa lēma par labu prasības iesniedzējiem, atzīstot, ka notikusi iejaukšanās iesniedzēju vārda brīvībā un apmierināja lūgumu kompensēt materiālos zaudējumus un tiesāšanās izdevumus.[17]
Atsauces un piezīmes
Wikiwand - on
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.