From Wikipedia, the free encyclopedia
Kurzemes literatūras un mākslas biedrība (vācu: Kurländische Gesellschaft für Literatur und Kunst, 1817—1939) bija pirmā šāda veida biedrība Baltijas provincēs ar mērķi "iepazīstināt sabiedrību ar ikdienai derīgiem izgudrojumiem un atklājumiem un cīnīties pret kaitīgiem aizspriedumiem". 1818. gadā biedrība nodibināja Kurzemes Provinces muzeju. 2015. gadā izdeva īpaši veltītu pastmarku par godu biedrības dibināšanas 200. gadadienai.[1]
Biedrību oficiāli likvidēja 1939. gada beigās pēc vācbaltiešu izceļošanas.[2][3]
Pirmo reizi domu par tādas biedrības radīšanu Kurzemē izteica dzejnieks Ulrihs Heinrihs Gustavs fon Šlippenbahs (Schlippenbach). Ar viņam raksturīgo dedzīgo aizrautību viņš ķērās pie šīs idejas īstenošanas — izstrādāja projektu, kādai pēc viņa domām vajadzētu būt šai organizācijai, un iepazīstināja ar to vairākas ievērojamas personības Jelgavā. Nedaudz uzlabotā veidā šo projektu kā Kurzemes literatūras un mākslas biedrības dibināšanas aktu 1815. gada 23. novembrī parakstīja astoņi vīri, kas uzskatāmi par biedrības dibinātājiem: Heinrihs fon Ofenbergs (Offenberg), Ulrihs fon Šlipenbahs, grāfs Mihaels Plāters-Zībergs (Plater-Sieberg), Aleksandrs fon Mēdems (Medem), Frīdrihs fon Vettbergs (Wettberg), Johans Frīdrihs fon Reke (Recke), Georgs Frīdrihs fon Felkerzāms (Foelkersam) un Kārlis Vilhelms Krūze (Cruse).
1817. gada 7. aprīlī notika biedrības dibināšanas sēde, kurā uzņēma 127 biedrus no Baltijas provincēm, no Krievijas impērijas centrālajiem rajoniem un Vācu Savienības zemēm. Ziņa par šādas biedrības nodibināšanu un uzaicinājums tajā iestāties tika uzņemta ar prieku ne tikai Kurzemē, bet arī Vidzemē un Igaunijā, daudzi sekoja šim uzaicinājumam, jo toreiz un vēl ilgāku laiku tā bija vienīgā zinātniskā biedrība Baltijā. Par pirmo sekretāru tika ievēlēts profesors K. V. Krūze, bet visai drīz viņu nomainīja profesors G. M. fon Paukers (Pauker). Biedrībā aktīvi darbojās ārsts Johans Nikolauss Heinrihs Lihtenšteins (1787–1848), vēlāk ārsts Kārlis Bursi.[4] Viens no goda biedriem bija Pēterburgas galminieks Burhards Kristofs fon Fītinghofs-Šēls.
.jpg)
Organizācijas mērķis statūtos raksturots šādi:
„Biedrībai jākalpo par vienojošo posmu visiem tiem, kas vēlas būt lietas kursā par literatūras un mākslas sasniegumiem un paši kalpot šo sasniegumu kaldināšanai. Biedrība vēlas arī literatūras un mākslas draugiem Kurzemē atvieglot iepazīšanos ar mākslas darbiem, kas šajās jomās radīti ārzemēs, kā arī iepazīstināt ar sasniegumiem Krievijas impērijā. Visbeidzot, tā centīsies iepazīstināt sabiedrību ar ikdienai derīgiem izgudrojumiem un atklājumiem un cīnīsies pret kaitīgiem aizspriedumiem”.
Organizācijas darbu vadīja padome, kas sastāvēja no astoņiem cilvēkiem; divi no tiem ieņēma īpašus amatus —- kolekciju pārzinis un pastāvīgais sekretārs. Pēdējais veica visus naudas darījumus, kārtoja korespondenci un vienlaicīgi padomē un biedrības sēdēs pildīja arī prezidenta pienākumus, jo pirmos 50 gadus biedrībā speciāla prezidenta posteņa nebija; to nolēma izveidot tikai 1865. gada maijā. Prezidents uzņēmās padomes darba un sēžu vadību, kā arī biedrības pārstāvēšanu sabiedrībā, bet sekretāra uzdevums palika naudas lietu kārtošana un korespondence.
Galvenās darba formas bija regulāras ikmēneša sapulces, kurās tika apspriesti biedrības aktuālie jautājumi un nolasīti vairāki ziņojumi vai referāti par dažādām zinātniskām tēmām. Gada kopsapulcēs sekretārs sniedza iepriekšējā gada darba atskaiti, informēja par kases stāvokli, jaunuzņemtajiem biedriem un goda biedriem, saņemtajiem dāvinājumiem utt. Neiztrūkstoši arī šajās sēdēs bija zinātniskie referāti — plašāki un tematiski nozīmīgāki nekā ikmēneša sanāksmēs. Sēžu protokoli, referātu un ziņojumu teksti tika publicēti.
Augsta ranga valsts ierēdnis. 1772. gadā uzsācis studijas Kēnigsbergā, 1776. gadā kļuvis par Kurzemes kambarjunkuru, bet 1784. gadā par galma maršalu. 1787—1796 bija valsts padomnieks, 1807—1808 —- kanclers. No 1818. līdz 1827. gadam pildīja Kurzemes galma virstiesas prezidenta pienākumus. H. fon Ofenbergs bija aktīvs Kurzemes literatūras un mākslas biedrības biedrs, mākslas mīļotājs un kolekcionārs. 1820. gadā viņš uzdāvināja biedrībai savu arheoloģisko un etnogrāfisko priekšmetu kolekciju, 1821. gadā kļuva par vienu no biedrības izdevumu redaktoriem.
Jurists un dzejnieks, 1789—1790 mācījies Pētera akadēmijā Jelgavā, 1790. gadā uzsācis tieslietu un filozofijas studijas Kēnigsbergā un turpinājis tās Leipcigā. No 1794. līdz 1796. gadam bijis krievu militārajā dienestā. I796. gadā atgriezies Kurzemē un dzīvojis savā Ulmāles muižā. 1800—1806 Lielvārmsātu muižas un Jaunsieksātes, 1815 arī Jamaiķu muižas īpašnieks. Profesionālo karjeru uzsācis kā Piltenes apgabala notārs —-1799—1807; 1807—1818 bijis Piltenes landrāts, bet 1818. gadā iecelts par Kurzemes galma virstiesas padomnieku. 1822. gadā darbojies kā Kurzemes provinces likumdošanas komisijas priekšsēdētājs. Kurzemes literatūras un mākslas biedrībā no 1821. gada pildījis redaktora pienākumus. U. fon Šlipenbahs savā laikā bijis iecienīts dzejnieks, romantiskā un saistošā ceļojuma apraksta pa Kurzemi „Malerische Wanderungen durch Kurland” (1809) autors.
Augsta ranga valsts ierēdnis, Ilūkstes apriņķī viņam piederējusi Pilskalnes muiža. 1805. gadā ievēlēts par Viļņas universitātes goda biedru un par Vitebskas un Mogiļevas guberņu skolu inspektoru. 1812. gadā kļuvis par Kurzemes guberņas valdes padomnieku, vēlāk par Viļņas guberņas vicegubernatoru.
Jurists, 1784. gadā uzsācis tieslietu studijas Pētera akadēmijā Jelgavā. Kopš 1796. gada Rumbas muižas (Dobeles apr.) īpašnieks. 1797—1799 un 1802—1814 bijis Jelgavas apriņķa maršals. No 1803. līdz 1807. gadam bijis Jelgavas virspilskunga tiesas asistents, bet 1809—1818 —- kanclers. 1818. gadā iecelts par Kurzemes galma virstiesas prezidentu un palicis šajā amatā līdz 1841. gadam.
Augsta ranga valsts darbinieks, 1805. gadā un pēc tam atkārtoti 1808., 1811. un 1814. gadā ievēlēts par Sēlpils apriņķa muižniecības priekšnieku un par Kurzemes muižniecības komitejas locekli. 1810. gadā bijis Kurzemes muižniecības deputāts Pēterburgā, 1812. gadā iecelts par Kurzemes muižniecības galveno mantzini. 1815. gadā kļuvis par Kurzemes guberņas valdes padomnieku un 1816. gadā par kolēģijas asesoru. 1816. gadā sācis darboties Jelgavas pils būvkomitejā, 1818. gadā zemnieku lietu komisijā un komitejā, kam bija jāizstrādā projekts Kurzemes pilsētu stāvokļa uzlabošanai.
Dzimis Jelgavas tirgotāja un birģermeistara ģimenē, 1779—1781 mācījies Jelgavas Pētera akadēmijā, pēc tam Getingenes universitātē studējis vēsturi, statistiku, filozofiju un mākslu. 1785. gadā J. F. Reke atgriezās Jelgavā, pievērsās Kurzemes vēstures izpētei un 1787. gadā iestājās Kurzemes hercoga dienestā; 1788. gadā viņš kļuva par hercoga arhīva sekretāru. 1795. gadā, pēc Kurzemes pievienošanas Krievijas impērijai, Reke palika valsts dienestā un 1796—1801 pildīja Kurzemes guberņas valdes sekretāra pienākumus. 1801—1826 bija Kurzemes kamerālvaldes padomnieks. 1824. gadā par nopelniem 35 gadus garajā valsts darbā J. F. fon Reki iecēla valsts padomnieka kārtā un apbalvoja ar 4. klases Vladimira ordeni. No 1824. gada 2. septembra līdz 1825. gada 25. februārim J. F. fon Reke bija Kurzemes vicegubernatora vietas izpildītājs. 1826. gadā J. F. fon Reke atstāja valsts dienestu un varēja pilnībā nodoties savām garīgajām interesēm. Kad 1815. gadā nodibināja Kurzemes literatūras un mākslas biedrību, J. F. fon Reke bija viens no tās dibinātājiem, 1827—1846 — biedrības pastāvīgais sekretārs. Taču īpaši jāuzsver J. F. fon Rekes nopelni Kurzemes provinces muzeja nodibināšanā, tā kolekciju veidošanā un bagātināšanā. Kopš muzeja izveidošanas 1818. gadā līdz pat savai nāvei 1846. gadā J. F. fon Reke bija muzeja direktors, uzdāvināja muzejam visu, ko pats bija sakrājis, un netaupīja pūļu, lai nemitīgi vairotu muzeja bagātības. Jau 1812. gadā J. F. fon Rekem bija radusies ideja par Baltijas rakstnieku un zinātnieku leksikona radīšanu, bet pie šī darba viņš varēja ķerties tikai 20. gadu otrajā pusē; kopā ar K. E. Napierski (Napiersky) sarakstītā leksikona “Allgemeines Schriftsteller- und Gelehrten- Lexikon der Provinzen Livland, Estland und Kurland” četri sējumi iznāca 1827.—1832. gadā. 1834. gadā J. F. fon Reke tika iecelts par Getingenes universitātes filozofijas doktoru, viņš bija daudzu ārzemju un Baltijas zinātnisko biedrību goda biedrs vai biedrs, Parīzes vēstures institūta un Pēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Kā rakstījis K. E. Napierskis, J. F. fon Rekes nekrologā, viņa uzskatus bija veidojis apgaismības laikmets, bet viņa dzīves filozofija bija izsakāma ar Horācija vārdiem “Carpe diem!”
Augsta ranga valsts ierēdnis. 1781—1785 studējis tieslietas Pētera akadēmijā Jelgavā, 1786—1789 turpinājis studijas Getingenes universitātē. 1791. gadā atgriezies Kurzemē, 1795. gadā ievēlēts par Kurzemes bruņniecības sekretāru un bija viens no muižniecības sešiem delegātiem, kas Pēterburgā 1795. gadā iesniedza Kurzemes padošanās aktu, 1803. un 1807. gadā bija muižniecības deputāts Pēterburgā, 1809—1812 Kurzemes guberņas valdes padomnieks Jelgavā. 1812. gadā strādāja Rīgas kara gubernatora un civilvirspavēlnieka kancelejā, 1813. gadā tika iecelts par Baltijas ģenerālgubernatora kancelejas direktoru. 1829—1847 bijis Vidzemes guberņas civilgubernators un 1836. gadā iecelts par slepenpadomnieku. 1836. gadā viņu par savu goda biedru ievēlējusi arī Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrība.
Pedagogs un garīdznieks, 1781. gadā uzsācis teoloģijas studijas Kēnigsbergā; 1791. gadā kļuvis par Kurzemes hercoga Pētera kabineta sekretāru, bet 1792—1794 strādājis par hercoga Pētera meitu mājskolotāju Vircavā. 1794—1799 bijis mājskolotājs Rīgā, bet 1799. gadā iecelts par vēstures profesoru Jelgavas akadēmiskajā ģimnāzijā; 1801—1802 ģimnāzijas prorektors. 1802. gadā sācis pildīt arī mācītāja pienākumus Jelgavas reformātu draudzē. No biedrības nodibināšanas līdz 1817. gadam bijis tās pastāvīgais sekretārs.
Matemātiķis un dabaszinātnieks. Dzimis mācītāja ģimenē, 1805—1809 studējis Tērbatā un Pēterburgā. 1812. gadā kļuvis par matemātikas privātdocentu, bet 1813. gadā par matemātikas profesoru Tērbatā. 1813—1846 matemātikas profesors Jelgavas ģimnāzijā. 1827. gadā iecelts par kolēģijas padomnieku. 1817. gadā M. G. Paukers nodibināja Jelgavā Poēzijas un literatūras muzeju, kas pastāvēja līdz 1839. gadam. No 1817. līdz 1821. gadam bija Kurzemes literatūras un mākslas biedrības pastāvīgais sekretārs, atkārtoti pildīja šos pienākumus no 1846. līdz 1855. gadam. 1817—1855 bija Kurzemes provinces muzeja konservators, bet no 1838. gada līdz savai nāvei arī biedrības mantzinis. Bijis Tērbatas dabas pētnieku biedrības u.c. zinātnisko biedrību biedrs, Pēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Vislielākie M. G. Paukera nopelni saistās ar biedrības rakstu publikācijām; viņš bija pirmā biedrības zinātnisko rakstu krājuma „Jahresverhandlungen” izdošanas iniciators un šo rakstu redaktors, pateicoties viņam 1840. gadā atjaunoja biedrības sēdēs nolasīto referātu izdošanu.
Nodibinoties Kurzemes provinces muzejam, kas kalpoja par pamatu Kurzemes literatūras un mākslas biedrības zinātniskajām un kultūras aktivitātēm, 1818. gadā izveidoja bibliotēku. Bibliotēkas pirmsākumā bija 69 dažādu privātpersonu dāvināti iespieddarbi, galvenokārt publicējumi par Baltiju vācu, igauņu, latviešu un krievu valodā. Savā dzīves laikā vairāki biedrības biedri kā dāvinājumu Kurzemes literatūras un mākslas biedrības bibliotēkai nodeva savus publicētos zinātniskos darbus, mācību grāmatas, kā arī apjomīgas privātās bibliotēkas. 1818. gada augustā bibliotēka no kambarkunga Teodora fon der Ropa (Ropp, 1823-1915) saņēma 534 grāmatu un 5265 vācu un franču avīžu dāvinājumu. 1820. gadā bibliotēkā bija ap 1500 sējumiem. Bibliotēka saņēma dāvinājumus arī no Elīzes fon der Rekes, Krievijas ārlietu ministra grāfa Kārļa Roberta Neselrodes, mācītāja Kārļa Frīdriha Vatsona, ģenerālsuperintendenta Kārļa Gotloba Zontāga un citām ievērojamām personām. Visdāsnākais dāvinājums tika saņemts no Kurzemes provinces muzeja dibinātāja un pirmā direktora — Johana Frīdriha fon Rekes (Recke, 1764-1846) — 4000 iespieddarbu. 1840. gadā bibliotēkas krājums bija papildinājies līdz 5000 grāmatu un 4000 brošūru. Bibliotēkas krājumu papildināja izdevumi no zinātnes un sadarbības centriem Krievijā, Baltijā un Eiropas valstīm. Pirmā pasaules kara beigās krājums sasniedza 40000 sējumu lielu skaitu. Krājuma sadalījums pēc satura: latviešu oriģinālliteratūra un tulkotā literatūra, periodiskie izdevumi, grāmatas par Baltijas un Kurzemes vēsturi, Krievijas vēsturi un ģeogrāfiju un Eiropas vēsturi. Līdz mūsdienām izdevumos ir saglabājušies 2 veidu zīmogi : E MVSEO CVRON apaļā laukā un EX BIBLIOTH. SOC. LITER. CURON, kas liecina par izdevumu atrašanos 1818. gadā dibinātajā Kurzemes provinces muzeja un tā bibliotēkas īpašumā. Līdz ar biedrības likvidēšanu un vācbaltu izceļošanu 1939.-1940. gadā, liela daļa bibliotēkas tika izvesta ārpus Latvijas vai gāja zudumā. Dokumentālas liecības par Kurzemes literatūras un mākslas biedrības bibliotēkas zāles plānu, bibliotēkas tematisko kārtojumu, bibliotēkas dienasgrāmata par laika periodu no 1840. līdz 1846.gadam un katalogs, sākot no 1840.gada, atrodas Latvijas Valsts vēstures arhīvā.
Bibliotēkas krājuma pārraudzības, sistematizācijas un kārtošanas pienākumus uzticēja biedrības biedriem — bibliotekāriem, kuri paralēli veica atbildīgus pienākumus biedrības labā.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
