Krievijas Pagaidu valdība bija pirmā demokrātiskā valdība Krievijas Impērijas un Krievijas Republikas vēsturē, kas pastāvēja no 1917. gada 2. marta līdz 1917. gada 25. oktobrim 1917. gada Krievijas revolūcijas laikā. Pagaidu valdība izveidojās Februāra revolūcijas rezultātā, tās varu aizvien vairāk apstrīdēja Petrogradas padome, un to gāza Ļeņina organizētā Oktobra revolūcija. Carisma sabrukums, Pagaidu valdības politiskie lēmumi un militārās neveiksmes ietekmēja arī neatkarīgas Latvijas valsts veidošanos un Latvijas brīvības cīņas.
.jpg)
Lai arī Februāra revolūcijas laikā aktīvi darbojās vairākas interešu grupas, kas vēlējās neveiksmīgā cara Nikolaja II atkāpšanos no troņa, pilnīga carisma gāšana tām nāca kā pārsteigums. Tā kā Nikolaja II brālis Mihails pēc īsām pārdomām arī atteicās no tiesībām uz troni, Krievijas Impērijas parlamenta apakšpalātas - Valsts Domes deputāti, izveidoja Pagaidu valdību kņaza Georgija Ļvova vadībā. Sākotnējo valdības pamatu veidoja liberālie kadeti, kam pievienojās bezpartejiskie kapitālisti un viens mēreni sociālistisks ministrs (Kerenskis). Pagaidu valdība plānoja sasaukt Satversmes sapulces vēlēšanas un izveidot demokrātisku republiku.[1]
Miļukova izraisītā Aprīļa krīze noveda pie kadetu ietekmes samazināšanās un Petrogradas padomes sociālistu pievienošanās valdībai. Jūlija krīzes rezultātā par premjerministru kļuva sociālists Aleksandrs Kerenskis. Tādējādi sociālistisko pārstāvju partiju pārstāvji kontrolēja ne tikai vietējās pašvaldības, dažādās padomes, bet arī valsts valdību. Demokrātiskā konference septembrī gandrīz panāca vienošanos par valdību, kuru veidotu vienīgi sociālisti. Populārais sauklis "Visu varu padomēm!" simbolizēja šo vēlmi radīt valdību, kuru veidotu vienīgi sociālisti. Taču Oktobra revolūcijas rezultātā pie varas nākušie boļševiki izvēlējās veidot vienpartijas diktatūru, apspieda pārējās partijas un slēdza eseru dominēto Satversmes sapulci.
Pagaidu valdības manifests
3. martā Pagaidu valdība izplatīja manifestu, kurā informēja par ministru kabineta sastāvu, kā arī paziņoja, ka neņemot vērā militāro situāciju, tā īstenos savas darbības astoņus pamatprincipus:
- Tūlītēja un pilnīga amnestija visiem politieslodzītajiem, tai skaitā teroristiem, militārajiem un zemnieku dumpiniekiem.
- Runas, preses un pulcēšanās brīvība, kā arī tiesības veidot biedrības un streikot. Armijas kareivji drīkstēja iesaistīties politikā tiktāl, cik tas netraucēja tiešajiem dienesta pienākumiem.
- Visu šķiras, ticības un tautības ierobežojumu atcelšana.
- Tūlītēju vispārēju un tiešu Satversmes sapulces vēlēšanas organizēšanu, kuras uzdevums būs valsts pārvaldes formas un konstitūcijas izveidošana.
- Policijas aizvietošana ar tautas miliciju, kuras vēlētie virsnieki ir pakļauti vietējai pašpārvaldei.
- Vietējās pašpārvaldes vēlēšanām jābūt vispārējām, vienlīdzīgām un slēgtām.
- Armijas vienības, ka piedalījās Februāra revolūcijā, netiks izformētas vai pārvietotas ārpus Petrogradas.
- Lai arī kareivjiem jāsaglabā militārā disciplīna, tiem piešķir tās pašas politiskās brīvības kā citiem pilsoņiem.[2]
Lielā uzmanība, kas manifestā pievērsta kareivjiem, bija mēģinājums nomierināt dumpīgos Petrogradas kareivjus un matrožus, kas par savu varas orgānu uzskatīja Petrogradas padomi, taču vienlaikus tas noveda pie ātra disciplīnas sabrukuma Krievijas armijā un kareivju radikalizēšanās.
Problēmas
Neņemot vērā visas militārās, politiskās un ekonomiskās problēmas, kas nomāca brūkošo impēriju, galvenais jautājums bija Krievijas dalība Pirmajā pasaules karā. Lai arī strādnieki, zemnieki un kareivji vēlējās ātras kara beigas, Pagaidu valdība izvēlējās neveiksmīgu kursu uz kara turpināšanu, jo uzskatīja, ka Krievijai godpilni jāturpina alianse ar Lielbritāniju un Franciju. Pagaidu valdība uzskatīja, ka Krievijai kara turpināšana ir valsts goda jautājums. Karš nebija veiksmīgs visām Antantes valstīm, un kopējas cīņas turpināšana tika uzskatīta par pašsaprotamu. Kara un miera jautājuma galīgu izlemšanu atstāja Satversmes sapulcei.
Tā kā Pagaidu valdības īsais varas periods bija skaidri definēts, daudzus tās lēmumus ignorēja vai īstenoja tikai daļēji. Iedzīvotāji cerēja, ka Satversmes vēlēšanas notiks ne vēlāk kā pēc sešiem mēnešiem. Rezultātā Pagaidu valdība ātri zaudēja iedzīvotāju uzticību, politisko ietekmi, un jau 1917. gada jūlijā demonstranti to centās gāzt un nodibināt padomju varu.
Petrogradas padome
Pagaidu valdības varu jau no revolūcijas pirmajām dienām apstrīdēja otrs revolucionārās varas centrs - Petrogradas padome, un pārējās padomes, kas ātri izveidojās visā impērijā. Padomes veidoja revolucionāru strādnieku un kareivju pārstāvji, kas vēlējās drīzas kara beigas, kā arī radikālas pārmaiņas valstī. Petrogradas padomē pārstāvji bija gandrīz visām galvaspilsētas armijas vienībām un fabrikām, kopējam pārstāvju skaitam tuvojoties 3000. Padomes izpildkomiteju līdz septembrim kontrolēja sociālistu partijas - meņševiki un eseri, kas bija gatavi sadarboties ar Pagaidu valdību, taču bija sašķelti jautājumā par kara turpināšanu.
Jau 1. martā, vēl pirms Pagaidu valdības izveidošanas, Petrogradas padome izplatīja pavēli Nr.1. visiem Petrogradas apgabala armijas un flotes kareivjiem, kā arī strādnieku zināšanai, kurā informēja, ka visās armijas vienībās jāizveido kareivju komitejas, komiteju pārstāvjiem 3. martā jāierodas Valsts Domes ēkā, Domes pavēles jāizpilda tiktāl, cik tās sakrīt ar Petrogradas padomes lēmumiem, pazemīgie kareivju sveicieni virsniekiem atcelti.[3]
Aprīļa krīze
Aprīlī Ārlietu ministrs Pāvels Miļukovs slepeni informēja Antantes sabiedrotos, ka Krievija piedalīsies karā līdz beigām un ievēros cara noslēgtos līgumus, kas paredzēja, ka Krievija iegūs Konstantinopoli un Dardaneļus. 18. aprīlī nosūtītā Miļukova telegramma kļuva zināma 20. aprīlī. Šo ziņu nopludināja eseriem un presei, kas sacēla sašutuma vētru un protesta demonstrācijas Petrogradā. Ielās izgājušie demonstranti pieprasīja Miļukova un Kara ministra Gučkova atkāpšanos, kā arī lielāku padomes kontroli pār valdību. Pēc abu ministru atkāpšanās Pagaidu valdība reaģēja, piedāvājot padomes pārstāvjiem iekļauties valdībā. Padomes izpildkomitejas vadītājs Ceretreli atbalstīja šo ideju un 1. maijā par spīti boļševiku, meņševiku internacionālistu un kreiso eseru balsīm, ar 43 pret 19 balsīm pieņēma lēmumu par sešu sociālistu ministru pievienošanos desmit Pagaidu valdības "kapitālistu" ministriem.
Galīcijas ofensīva
Par Kara ministru kļuva esers Aleksandrs Kerenskis, kas atbalstīja kara turpināšanu, un jau drīz sāka organizēt uzbrukumu Austroungārijai Galīcijā. Kerenskis tiešām cerēja, ka Krievijas ofensīva būs veiksmīga un novedīs pie kara beigām 1917. gadā, varbūt izraisīs revolūciju Vācijā un cels viņa kā revolūcijas vadoņa prestižu. Kerenskis armijā izveidoja politisko komisāru amatu, kuros iecēla eseru aktīvistus. Maija beigās Maskavā notika eseru partijas 3. kongress, un 1. jūnija vēlēšanās Kerenskis zaudēja vietu partijas Centrālkomitejā. Viņa pretinieki apgalvoja, ka viņš vēlas atjaunot nāvessodu armijas dezertieriem.
Ofensīva, kas Kerenska publisko vizīšu dēļ nebija slepena, sākās 18. jūnijā. Lai arī Krievijas armijas artilērija beidzot bija labi apgādāta, vācieši jau laikus bija uz Galīciju pārsvieduši vienības no Francijas. Pēc nelieliem krievu panākumiem jūnija beigās sākās vāciešu pretuzbrukums un krievu armijas sabrukums.
Kerenska organizētā jūlija ofensīva Galīcijā izgāzās. Zaudējumi sasniedza 400 000 kareivju un armija atkāpās. Kerenskis no amata atlaida armijas virspavēlnieku Brusilovu, viņa vietā vēlāk ieceļot ģenerāli Lavru Korņilovu. Neveiksmīgais uzbrukums satricināja Pagaidu valdību. Cerība uz veiksmīgu ofensīvu bija saturējusi kopā Pagaidu valdības koalīciju. Līdz ar militāro neveiksmi sabruka arī valdība.
Jūlija krīze
1917. gada 3. aprīlī ar Vācijas palīdzību Krievijā no Šveices trimdas atgriezās boļševiku vadonis Ļeņins ar tuvākajiem līdzgaitniekiem. Boļševiki izvērsa aģitāciju pret Pagaidu valdību un centās savā kontrolē pārņemt kareivju komitejas un Petrogradas padomi.
Pieaugošais ekonomikas sabrukums, inflācija, jūnijā sāktās Galīcijas ofensīvas neveiksme un kadetu aiziešana no valdības noveda pie spontānām demonstrācijām, kas sākās 3. jūlijā. Strādnieki pieprasīja visu "kapitālistu" ministru demisiju un padomju varas nodibināšanu.
4. jūlijā nemieros iesaistījās Petrogradas kareivji un Kronštates radikālie matroži. Šķita, ka Petrogradas padome un boļševiki tūlīt gāzīs Pagaidu valdību un sagrābs visu varu, taču tās vēl nebija gatavas varas pārņemšanai. Milzīgs nemiernieku pūlis pie Petrogradas padomes ēkas, Taurijas pils, cerēja uz padomju varas pasludināšanu, un bija neapmierināts, kad mēreno eseru pārstāvis aicināja atbalstīt Pagaidu valdības pastāvēšanu. Arī Kšešinskas pilī bāzēto boļševiku vadonis Ļeņins uzrunā nemierniekiem bija mērens. Demonstrācijas sāka izklīst, to dalībnieki izdemolēja un izlaupīja alkohola veikalus.[4] Nemieru apspiešanai pilsētā ieradās kareivji no frontes. Kārtības ieviešana prasīja ap 700 upuru, vairāk nekā 1000 boļševiku arestēja, slēdza viņu laikrakstu Pravda. Ļeņins bēga uz autonomo Somijas lielhercogisti, kur slēpās siena kaudzē.
Jūlija beigās par valdības vadītāju iecēla Kerenski, kas turpināja boļševiku vajāšanas, publiskojot informāciju par viņu sakariem ar Vāciju.
Korņilova afēra
Pagaidu valdības stabilitāti apdraudēja arī tai vēl lojālie armijas spēki. Kerenska valdība turpināja mēģinājumus nostiprināt savu varu, atjaunojot nāvessodus armijā. Lielā mērā zaudējusi atbalstu kreisajos sociālistos, Pagaidu valdība centās gūt labējo elementu atbalstu. Taču arī šeit Kerenskis bija zaudējis uzticību kā pārāk vājš. Virsniecība, rūpnieki un vidusšķiras liberāļi meklēja kandidātu, kas varētu izbeigt anarhiju un ieviest kārtību. Šķita, ka tāds varētu būt ģenerālis Lavrs Korņilovs. Augusta sākumā Kerenska ieceltais armijas virspavēlnieks Korņilovs it kā centās sagrābt varu Petrogradā. Korņilovs teica, ka darbojas saskaņā ar Kerenski, kurš apgalvoja, ka Korņilovs vēlas kļūt par militāro diktatoru. Taču Korņilova 28. augustā uzsāktais Petrogradas sagrābšanas mēģinājums izgāzās, daļēji vājās īstenošanas dēļ, gan tāpēc, ka dzelzceļa un telegrāfa darbinieki atteicās sadarboties ar Korņilova karaspēku.
Korņilovs, kurš bija talantīgs un populārs ģenerālis, bija tradicionāls carisma piekritējs, kas plānoja galvaspilsētā ievest armiju, apspiest visus revolucionārus un atjaunot kārtību. Drīz pēc Februāra revolūcijas Korņilovs bija Petrogradas garnizona komandieris, un bija lūdzis Pagaidu valdībai atļauju pretkara demonstrācijas aprīlī apspiest ar kazaku vienībām. Kad šis lūgums netika apmierināts, Korņilovs devās uz fronti, kur 12. jūlijā no Kerenska panāca atļauju nāvessoda atjaunošanai, lai saglabātu armijas disciplīnu un novērstu dezertēšanas.
12. augustā Kerenskis un Korņilovs piedalījās sapulcē Maskavā, kur diskutēja par to, kā atjaunot valdības autoritāti un apspiest radikālos boļševikus. Vilcienā atpakaļ uz Petrogradu Korņilovs lūdza vairāku turīgu uzņēmēju finansiālu atbalstu, sakot, ka Kerenskis atbalsta viņa plānu par armijas ievešanu Petrogradā un Petrogradas padomes likvidēšanu. Kerenskis uzzināja par šīm sarunām, pieprasīja no Korņilova lojalitātes apliecinājumu valdībai, taču, neapmierināts ar saņemto atbildi, pasludināja Korņilovu par atlaistu un vērsās pie Petrogradas padomes pēc militāras palīdzības. Padomes kareivjiem, daudzi no kuriem bija boļševiki, piešķīra papildus ieročus un munīciju, lai tie aizsargātu Petrogradu no iespējamā armijas uzbrukuma. Kerenskis arī piekāpās padomes politiskajām prasībām, no aresta atbrīvojot virkni boļševiku, tai skaitā Trocki. Tas, ka Kerenskim aizsardzība bija jālūdz padomei, demonstrēja, kam pieder patiesā vara galvaspilsētā. Boļševiku vajāšanu beigšana un viņu atbalstītāju apbruņošana noveda pie Oktobra revolūcijas. Glābjoties no Korņilova, Kerenskis pavēra ceļu Ļeņinam.[5]
Kerenskis centās nostabilizēt savu varu, septembrī pasludinot Krievijas republiku, un izveidojot jaunu valdību - Direktoriju piecu cilvēku sastāvā. Taču viņš joprojām aizstāvēja kara turpināšanu, kas izraisīja trīs dienas ilgu ģenerālstreiku. Armijas sabrukums turpinājās. Septembrī vācieši ieņēma Rīgu un bīstami pietuvojās Petrogradai.
Oktobra revolūcija
Boļševiku atbalstītāju skaits daudzkāršojās no 24 000 biedru 1917. gada sākumā līdz 400 000 rudenī. Viņiem izdevās iegūt vairākumu Petrogradas un Maskavas padomēs. 23. septembrī Trocki ievēlēja par Petrogradas padomes priekšsēdētāju. Petrogradas boļševiku kontrolētajā Sarkanajā gvardē bija ap 100 000 kaujinieku.
Somijā bēguļojošais Ļeņins nepārtraukti mudināja Petrogradā palikušos boļševiku vadoņus gāzt Pagaidu valdību. Viņš biedēja, ka Kerenskis var īstenot Korņilova scenāriju un ieviest ārkārtas stāvokli, vai arī vācieši var ieņemt Petrogradu. Ļevs Kameņevs un Grigorijs Zinovjevs šos argumentus noraidīja, un aizstāvēja viedokli, ka boļševikiem jāatbalsta Satversmes sapulces sasaukšana, kurā tie politiski dominētu. Boļševiku vadība izlēma gaidīt 2. Padomju kongresu oktobra beigās. Tikmēr Trockis izveidoja Militāri revolucionāro komiteju, kas kontrolēja paramilitāro Sarkano gvardi.
24. oktobra rītā Kerenskis beidzot reaģēja, pavēlot vēl nedaudzajām Pagaidu valdībai uzticamajām karaspēka vienībām arestēt boļševiku vadoņus, pārtraukt viņu laikrakstu drukāšanu un nogriezt telefona sakarus ar boļševiku štābu Smoļnija institūtā. Trockis to uztvēra kā apvērsumu, kas vērsts pret Petrogradas padomi. Abas puses beidzot sāka nopietnu cīņu par varu.
25. oktobrī Petrogradā atgriezās Ļeņins, lai beidzot piespiestu savus līdzgaitniekus sagrābt varu. Tikmēr Kerenskis pameta galvaspilsētu un devās uz netālo fronti, lai pierunātu armijas vienības ierasties galvaspilsētā Pagaidu valdības aizstāvībai.
25. oktobra laikā boļševiku Sarkanā gvarde pakāpeniski ieņēma visas svarīgās galvaspilsētas ēkas un daudzos tiltus. 25. oktobra naktī viņu bruņotās vienības ielauzās Ziemas pilī, kuru aizstāvēja ap 3000 demoralizētu kareivju. Pagaidu valdības ministrus arestēja, vai arī tie bēga.
Vienlaikus Smoļnijā sākās 2. Viskrievijas Padomju kongress, no kura 670 delegātiem boļševiku bija ap 300 un kreiso eseru vēl 80, kas šai radikāļu koalīcijai deva minimālu pārsvaru. Kongress sākās ar meņševiku un mēreno eseru runām, kas nosodīja boļševiku varas sagrābšanu, kas apdraud valsts un Satversmes sapulces nākotni. Pēc asām diskusijām meņševiki un mērenie deputāti pameta kongresu, tādējādi atstājot to boļševiku kontrolē.
Tajā pašā naktī kongress pieņēma Ļeņina sagatavotu deklarāciju, par to, ka padomju valdība ierosina noslēgt tūlītēju pamieru ar visām karojošajām pusēm, nodrošinās zemes nodošanu zemnieku komitejām, ieviesīs pilnīgu demokrātiju armijā, nodibinās strādnieku kontroli pār ražošanu, nodrošinās Satversmes sapulces sasaukšanu, garantēs Krievijas tautām pašnoteikšanās tiesības.[6]
Pagaidu valdības sastāvs
Pirmā Pagaidu valdība (marts-jūlijs)
Pirmās Pagaidu valdības pilnvaru laiku dēvē arī par Divvaldības periodu, jo līdztekus Pagaidu valdībai vietējā vara atradās strādnieku un zaldātu deputātu padomju rokās, kuras vadīja Petrogradas padome (Петросовет). Ukrainas teritorijā varu pārņēma Centrālā Rada.
- Ministru Padomes priekšsēdētājs un iekšlietu ministrs Georgijs Ļvovs
- Ārlietu ministrs Pāvels Miļukovs, no maija Mihails Tereščenko
- Kara un flotes ministrs Aleksandrs Gučkovs, no maija Aleksandrs Kerenskis
- Transporta ministrs Nikolajs Ņekrasovs
- Tirdzniecības un Rūpniecības ministrs Aleksandrs Konovalovs
- Tieslietu ministrs Aleksandrs Kerenskis, no maija Pāvels Pereverzevs
- Finanšu ministrs Mihails Tereščenko, no maija Andrejs Šingarevs
- Izglītības ministrs Andrejs Manuilovs
- Lauksaimniecības ministrs Andrejs Šingarevs, no maija Viktors Černovs
- Darba ministrs Matvejs Skobeļevs no maija
- Pārtikas ministrs Aleksejs Pešehonovs no maija
- Pasta un Telegrāfa ministrs Iraklijs Cereteli no maija
- Svētās Sinodes virsprokurors Vladimirs Ļvovs
Otrā Pagaidu valdība (jūlijs-septembris)
Pēc jūlija nemieru apspiešanas notika arvien lielāka varas koncentrācija premjerministra (министр-председатель) A. Kerenska rokās.
- premjerministrs un kara un flotes ministrs Aleksandrs Kerenskis
- premjerministra vietnieks un finanšu ministrs Nikolajs Ņekrasovs
- ārlietu ministrs Mihails Tereščenko
- iekšlietu ministrs Nikolajs Avksentjevs
- tieslietu ministrs Aleksandrs Zarudnijs
- tautas izglītības ministrs Sergejs Oldenburgs
- tirdzniecības un rūpniecības ministrs Sergejs Prokopovičs
- lauksaimniecības ministrs Viktors Černovs
- transporta ministrs Pjotrs Jureņjevs
- pasta un telegrāfa ministrs Aleksejs Ņikitins
- darba ministrs Matvejs Skobeļevs
- pārtikas ministrs Aleksejs Pešehonovs
- veselības ministrs Ivans Jefremovs
- Svētās Sinopes virsprokurors Vladimirs Ļvovs
Direktorāts (septembris)
Pēc ģenerāļa L. Korņilova dumpja apspiešanas 1917. gada 14. septembrī Otrā pagaidu valdība atkāpās un tika nodibināts direktorāts (Директория) ar pieciem ministriem A. Kerenska vadībā.
- premjerministrs Aleksandrs Kerenskis
- ārlietu ministrs Mihails Tereščenko
- kara ministrs Aleksandrs Verhovskis
- flotes ministrs Dmitrijs Verderevskis
- pasta un telegrāfa ministrs Aleksejs Ņikitins
Trešā Pagaidu valdība (oktobris-novembris)
1917. gada 8. oktobrī direktorijas laiks beidzās un tika nodibināta trešā Pagaidu valdība.
- premjerministrs Aleksandrs Kerenskis
- premjerministra vietnieks un tirdzniecības un rūpniecības ministrs Aleksandrs Konovalovs
- ārlietu ministrs Mihails Tereščenko
- iekšlietu ministrs, pasta un telegrāfa ministrs Aleksejs Ņikitins
- kara ministrs Aleksandrs Verhovskis
- flotes ministrs Dmitrijs Verderevskis
- tieslietu ministrs Pāvels Maļantovičs
- tautas izglītības ministrs Sergejs Salazkins
- lauksaimniecības ministrs Semjons Maslovs
- transporta ministrs Aleksandrs Liverovskis
- finanšu ministrs Mihails Bernatskis
- darba ministrs Kuzma Gvozdevs
- pārtikas ministrs Sergejs Prokopovičs
- veselības ministrs Nikolajs Kiškins
- reliģijas lietu ministrs Nikolajs Kartašovs
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
