Konrāds II Salietis

Konrāds II (vācu: Konrad II.; dzimis ap 990. gadu, miris 1039. gada 4. jūnijā) bija pirmais Saliešu dinastijas pārstāvis, kas 1024. gadā ievēlēts par Vācijas karali, 1026. gadā kronēts par Itālijas karali, 1027. gadā kronēts par Svētās Romas impērijas ķeizaru un 1032. gadā par Burgundijas Karalistes valdnieku.

Konrāds II Konrad II. (vācu)
Konrāds II
Vācijas karalis
Amatā 1024 — 1039. gada 4. jūnijā (kronēts 1024, Maincā)
Priekštecis	Heinrihs II
Pēctecis	Heinrihs III
Svētās Romas impērijas imperators, Itālijas karalis
Amatā 1027. gada 26. martā — 1039. gada 4. jūnijā (kronēts 1027. gada 26. martā, Romā)
Priekštecis	Heinrihs II
Pēctecis	Heinrihs III
Dzimšanas dati	ap 990. gadu Špeiere, Frankonija (tagad Reinzeme-Pfalca,  Vācija)
Miršanas dati	1039. gada 4. jūnijā Utrehta, Utrehtas bīskapija (tagad  Nīderlande)
Dinastija	Saliešu dinastija
Tēvs	Heinrihs
Māte	Elzasas Adelaīda
Dzīvesbiedrs(-e)	Švābijas Gizela, Konradīnu dinastija
Reliģija	katolisms

Dzīvesgājums

Dzimis aptuveni 990. gadā Frankonijas augstmaņu dzimtā, kurai bija radnieciskas saites ar sakšu Otonu dinastiju. Pēc tēva nāves jau bērnībā kļuva par Špeieres un Vormsas grāfu.

1016. gadā grāfs Konrāds apprecēja divreiz atraitnēs palikušo Švābijas hercogieni Gizelu, cerot kļūt par viņas mazgadīgo dēlu aizbildni un tādējādi pavairojot savu varu, taču ķeizars Heinrihs II par aizbildni iecēla Trīres arhibīskapu. 1017. gadā Gizela dzemdēja Heinrihu.

Impērija Konrāda II valdīšanas laikā

Pēc Otonu dinastijas izmiršanas, 1024. gada 4. septembrī vācu augstmaņu un bīskapu sapulcē ievēlēts par Vācijas Karalistes karali un jau 8. septembrī kronēts Maincas katedrālē. Lai atzīmētu savu ievēlēšanu, Konrāds II 1030. gadā lika sākt Špeijeras katedrāles celtniecību.

Konrādam bija jāpārvar Saksijas, Lotaringas un Karintijas hercogu sākotnējo opozīciju savai varai, tāpēc savas varas pirmos mēnešus Konrāds pavadīja, apceļojot visas vācu cilts hercogistes, cenšoties gūt Otonu dinastijas pārstāvju lojalitāti.

1025. gadā Konrāds pievērsās Itālijai. Pēc Otonu dinastijas beigām itāļu augstmaņi uzskatīja, ka Itālijas Karalistes tronis ir vakants, centās atšķelties no impērijas un piedāvāja troni franču karalim Robertam II, pēc kura atteikuma to piedāvāja Akvitānijas hercogam Giljemam V, kurš arī atteicās.

Pēc tam, kad Pāvijā dumpīgie iedzīvotāji nodedzināja ķeizara pili, itāļu augstmaņu delegācija ieradās Vācijā pie Konrāda, mēģinot attaisnot notikušo ar to, ka Itālija ir nevis impērijas daļa, bet tikai personālūnijā ar valdošo karali un iedzīvotāju protests nav bijis vērsts pret Konrādu. Karalis Konrāds nepiekrita šim argumentam, paziņojot, ka ir visas impērijas valdnieks, un tātad arī Itālijas valdnieks.

1026. gada februāri Konrāda II armija devās uz Itāliju, kur viņu martā kronēja par Itālijas karali. Atlikušo gadu Konrāds ar armiju pārstaigāja Ziemeļitāliju, panākot atbalstu savai varai. 1027. gada 26. martā pāvests Jānis XIX Romā kronēja Konrādu II par Svētās Romas impērijas ķeizaru. Kronēšanā piedalījās Anglijas, Dānijas un Norvēģijas karalis Knuds I Lielais, Burgundijas karalis Rūdolfs III un citi valsts un baznīcas augstmaņi. Pēc kronēšanas Konrāds devās uz Itālijas dienvidiem, kur saņēma lojalitātes apliecinājumus no Kapujas, Salerno un Benevento valdniekiem. Līdzīgi savam priekštecim Heinriham II arī Konrāds II aktīvi iesaistījās baznīcas konfliktu risināšanā un baznīcas hierarhiju izmantoja valsts pārvaldei, bieži ieceļot sev uzticamus cilvēkus par bīskapiem un uzticot viņiem augstākos amatus valsts un armijas vadībā.

Pēc Bavārijas hercoga nāves 1027. gadā viņš izmantoja iespēju pakļaut šo spēcīgo hercogisti, par hercogu ieceļot savu dēlu Heinrihu un 1028. gadā panākot viņa ievēlēšanu par Vācijas karali. Turpmākajos gados Konrāds sakāva dumpīgos augstmaņus Švābijā un Karintijā, arī tās pakļaujot savu lojālistu varai. No 1028. gada Konrāds karoja ar jaunizveidoto Polijas Karalisti, kas drīz izveidoja aliansi ar Ungārijas Karalisti, kas arī uzbruka impērijas zemēm. Konrādam 1031. gadā izdevās karu izbeigt, atdodot ungāriem nelielas teritorijas un panākot Polijas padošanos.

1016. gadā Burgundijas karalis Rūdolfs III, kam nebija bērnu, bija piekritis par savu mantinieku iecelt savu tuvāko vīriešu kārtas radinieku, ķeizaru Heinrihu II. Pēc ķeizara nāves radušos neskaidrību par mantinieku atrisināja 1027. gadā, kad Rūdolfs III piekrita par savu mantinieku iecelt Konrādu II. Pēc Rūdolfa nāves 1032. gadā, Konrāds 1033. gada februāri ieradās Burgundijā un tika kronēts par karali. 1034. gada 1. augustā Burgundiju iekļāva impērijā. Par tās valdnieku 1038. gadā tika iecelts troņmantinieks Heinrihs.

1038. gadā Konrāds II ar armiju atgriezās Itālijā, kur atrisināja vietējo augstmaņu konfliktu par varu. Pēc atgriešanās Vācijā. Konrāds II saslima un mira 1039. gadā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Konrāds II Salietis.
• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)