Klods Bernārs

Klods Bernārs (1813. gada 12. jūlijs — 1878. gada 10. februāris) bija franču fiziologs. Hārvardas universitātes vēsturnieks Airoms Bernards Kouens par viņu ir teicis: "viens no nozīmīgākajiem vīriem zinātnē".^[1] Starp daudziem citiem sasniegumiem, viņš bija viens no pirmajiem, kurš ierosināja aklos eksperimentus, lai nodrošinātu zinātnisko novērojumu objektivitāti.^[2] Viņš bija pirmais, kurš definēja jēdzienu milieu intérieur, zināma kā homeostāze.

Klods Bernārs Claude Bernard Personīgā informācija Dzimis 1813. gada 12. jūlijā Miris 1878. gada 10. februārī (64 gadi) Parīze Tautība francūzis Augstskola Parīzes universitāte

Biogrāfija

Bernārs piedzima 1813. gadā Sent-Džulienas^[3] ciematā netālu no Villefranche-sur-Saône. Viņš ieguva pirmo izglītību pilsētas Jezuītu skolā. Tad turpināja mācīties koledžā Liānā, kuru viņš tomēr drīz pameta, lai kļūtu par aptiekāra palīgu.^[3] Par spīti reliģiskajai izglītībai, Bernārs bija agnostiķis.^[4] Brīvajā laikā viņš nodevās komēdiju rakstīšanai, un panākumi, kurus viņš guva, mudināja viņu mēģināt uzrakstīt drāmu piecos cēlienos Arthur de Bretagne.^[5]

1834. gadā, divdesmit viena gada vecumā viņš devās uz Parīzi, ņemdams līdzi savu lugu, lai ar to iepazīstinātu Marku Džerardinu, bet kritiķis viņu atrunāja no domas izvēlēties literāta profesiju un mudināja viņu labāk studēt medicīnu.^[3] Bernārs sekoja viņa padomam un kursa laikā kļuva par praktikantu slimnīcā Hôtel-Dieu de Paris. Tur viņš nodibināja kontaktus ar izcilo fiziologu Fransuā Madžendi, kurš bija ārsts slimnīcā. Bernārs kļuva par laborantu koledžā Collège de France 1841. gadā.^[5]

Piemiņas plāksne Parīzē pie Kloda Bernāra laboratorijas, kurā viņš strādāja no 1847. gada līdz pat savai nāvei 1878. gadā.

1845. gadā Bernārs apprecēja Mariju Fransuā "Faniju" Martinu, lai gūtu labumu — viņas pūrs palīdzēja finansēt viņa eksperimentus. 1847. gadā viņu iecēla par koledžas profesora vietnieku un 1855. gadā viņš pats kļuva par profesoru. Tajā laikā viņa pētniecības lauks netika uzskatīts par vērtīgu, laboratorija, kas viņam tika piešķirts bija vienkārši pagrabs.^[6] Luiss Napoleons bija tas, kurš 1864. gadā pēc intervijas ar viņu, uzbūvēja laboratoriju muzejā Muséum national d'Histoire naturelle. Tajā pat laikā Napoleons III nodibināja profesūru, kuru Bernārs pieņēma un pameta universitāti.^[5] Tajā pašā gadā (1868) viņš arī tika atzīts par Académie française locekli un tika iecelts, kā ārzemju loceklis Karaliskās Zviedrijas Zinātņu akadēmijā.

Kad 1878. gada 10. februārī viņš nomira, tika rīkotas publiskas bēres. Tas bija gods, kāds vēl nekad nebija izrādīts zinātniekam Francijā.^[5][3] Viņš tik apglabāts Père Lachaise kapsētā Parīzē.

Darbi

Kloda Bernāra mērķis bija, viņa paša vārdiem, ieviest zinātniskās metodes izmantošanu medicīnā. Viņš noraidīja daudzus maldus, neko neuztvēra kā pašsaprotamu un paļāvās tikai uz eksperimentiem. Pretēji citiem viņa laika biedriem, viņš uzstāja, ka visa dzīvā radība ir saistīta ar tiem pašiem likumiem, kuriem viss nedzīvais.

Kloda Bernāra pirmais nopietnais darbs bija par aizkuņģa dziedzera funkcijām, viņš pierādīja, ka tā sulai ir liela nozīme gremošanas procesā. Ar šo sasniegumu viņš ieguva balvu no Franču Zinātņu akadēmijas par eksperimentālo fizioloģiju.

Otrais pētījums, iespējams visslavenākais, bija par glikogēna funkcijām aknās. Veicot savu pētījumu, viņš nonāca pie secinājumiem, kuri sāka atklāt cēloņus cukura diabētam, ka aknām, neskaitot to, ka tās sekretē žulti, ir loma arī iekšējā sekrēcijā, kurā aknas sagatavo cukuru, izmantojot asins elementus, kad tās plūst caur tām.

Trešais pētījums rezultējās ar vazomotorās sistēmas atklāšanu. 1851. gadā, kamēr viņš izskatīja, kādus efektus izstrādā daļa nervu vai nervi, kas atradās dažādās ķermeņa daļās attiecīgajā ķermeņa temperatūrā, viņš pamanīja, ka kakla daļas simpātiskie nervi izraisīja daudz aktīvāku cirkulāciju un spēcīgāku pulsāciju artērijās atsevišķās galvas daļās. Dažus mēnešus vēlāk viņš novēroja, ka elektriskais uzbudinājums sadalītā nerva augšējā daļā izraisa pretēju efektu. Tā viņš pierādīja vazomotoro nervu eksistenci: gan vazodilatatorus, gan vazokonstriktorus.^[3]

Milieu interieur

Milieu interieur ir process ar kuru visvairāk asociējas Bernārs. Viņš rakstīja: "Iekšējās vides (Milieu interieur) stabilitāte ir nosacījums brīvai un neatkarīgai dzīvei."^[7] Tas ir pamatprincips, kuru vēlāk nosauca par homeostāzi, terminu izdomāja Volters Bredfords Kannons. Viņš arī paskaidroja:

• Kaut gan dzīvam ķermenim ir nepieciešama apkārtējā vide, tas ir samērā neatkarīgs no tās. Organisma neatkarība no apkārtējās vides izriet no tā, ka dzīvajā būtnē audi tiek norobežoti no tiešas ārējās vides ietekmes un tiek aizsargāti ar īpaši izveidotu iekšējo vidi, kura ir šķidrumi, kas cirkulē pa visu ķermeni.
• Iekšējās vides nemainības priekšnosacījums ir organisma pilnība, piemēram, lai ikviena ārējā izmaiņa var tikt kompensēta un atgriezta līdzsvarā.^[8]

Viņam arī bija liela interese par indes fizioloģisko iedarbību, īpaši lielu uzmanību viņš pievērsa kurārei un oglekļa monoksīda gāzei.

Vivisekcija

Bernāra zinātniskie pētījumi tika veikti caur vivisekciju, viņš bija tās galvenais piekritējs tajā laikā Eiropā. Viņš rakstīja: "Fiziologs nav parasts cilvēks. Viņš ir izglītots cilvēks, kurš ir pilnībā apsēsts ar zinātnisku ideju. Viņš nedzird dzīvnieku sāpju saucienus. Viņš ir akls uz tekošajām asinīm. Viņš neredz neko citu izņemot ideju un viņš atklās noslēpumus, kurus no viņa slēpj organisms."^[9]

Bernārs prakstizēja vivisekciju par spīti viņa sievas un meitas riebumam. Viņš nešaubīgi ticēja, ka medicīnas attīstība un cilvēka ciešanu atvieglojums attaisno dzīvnieku ciešanas, bet viņa sieva nebija pārliecināma. Pāris tika oficiāli šķirsts 1869. gadā un viņa sieva uzsāka aktīvu kampaņu pret dzīvnieku vivisekciju.

Viņa sieva un meita nebija vienīgās, kurās viņa eksperimenti rosināja riebumu. Ārsts un zinātnieks Džordžs Hogans pavadīja četrus mēnešus vērojot un strādājot Bernāra laboratorijā un bija viens no retajiem tā laika hronikas autoriem, kas uz turieni devās. Vēlāk viņš aprakstīja, ka pieredze Bernāra laboratorijā viņu "sagatavoja redzēt ne tikai zinātni, bet arī cilvēcību, labāk ir iet bojā nekā ķerties pie šādiem līdzekļiem, lai saglabātu dzīvību."

Atsauces

1. Cohen, I. Bernard, "Foreword", in the Dover edition (1957) of: Bernard, Claude, An Introduction to the Study of Experimental Medicine (originally published in 1865; first English translation by Henry Copley Greene, published by Macmillan & Co., Ltd., 1927).
2. Daston, Lorraine. "Scientific Error and the Ethos of Belief". Social Research 72 (Spring 2005): 18.
3. D. Wright Wilson (June 1914). "Claude Bernard". Popular Science (Bonnier Corporation): 567—578.
4. John G. Simmons (2002). Doctors and Discoveries: Lives That Created Today's Medicine. Houghton Mifflin Harcourt. p. 17. ISBN 978-0-618-15276-6. Upon his death on February 10, 1878, Bernard received a state funeral — the first French scientist to be so honored. The procession ended at Pere Lachaise cemetery, and Gustave Flaubert described it later with a touch of irony as 'religious and very beautiful'. Bernard was an agnostic.
5. Chisholm, Hugh, ed. (1911). "Bernard, Claude". Encyclopædia Britannica 3 (11th ed.). Cambridge University Press.
6. Vallery-Radot, René (2003-03-01). Life of Pasteur 1928. p. 42. ISBN 9780766143524.
7. Bernard, C. (1974) Lectures on the phenomena common to animals and plants. Trans Hoff HE, Guillemin R, Guillemin L, Springfield (IL): Charles C Thomas ISBN 978-0-398-02857-2.
8. Bernard, Claude (1974). Lectures on the Phenomena of Life Common to Animals and Plants. Hebbel E. Hoff, Roger Guillemin, Lucienne Guillemin (trans.). Springfield, Illinois. USA: Charles C Thomas. p. 84. ISBN 0-398-02857-5.
9. Preece, Rod (2002). Awe for the Tiger, Love for the Lamb: A Chronicle of Sensibility to Animals. p. 309. ISBN 9780774808972.