Katane (sengrieķu: Κατάνη) ir sengrieķu pilsēta Lielajā Grieķijā, Sicīlijas austrumu piekrastē, Etnas vulkāna pakājē, Katānijas provincē, Itālijā. Izrakumi atklāja dažas pilsētas daļas, kas pašlaik ir publiski pieejamas. Pilsētu dibināja ap 729. gadu pr.Kr. Halkīdas grieķu kolonisti no Halkīdas, Eibojā, un mūsdienās latviski tā tiek saukta Katānija. Antīkas pilsētas paliekas attiecas galvenokārt uz romiešu periodu.
| Katane | |
|---|---|
| Κατάνη | |
 Antīkais grieķu-romiešu teātris. | |
  Katane | |
| Atrašanās vieta |
 Itālija |
| Reģions |
 Sicīlija |
| Koordinātas | 37°30′11″N 15°04′59″E |
| Veids | Apdzīvota vieta |
| Vēsture | |
| Dibināšana | 729. gads pr.Kr. |
| Kultūras | grieķu, romiešu |
| Piezīmes | |
| Stāvoklis | Drupas |
| Publiska piekļuve | Arheoloģiskās zonas |
Ģeogrāfija
Katane atrodas Sicīlijas austrumu piekrastē Etnas vulkāna pakājē. Piekrastē uz ziemeļiem no tās atradās Naksa un aiz tās Taormina, bet uz dienvidiem Megāras Hiblaja un Sirakūzas, līdz kurām attālums tik pat liels, kā līdz Taorminai ziemeļos. Nedaudz dziļāk salā uz dienvidiem no pilsētas atradās Leontini. Rietumos salas vidienē atradās sikulu apmetnes Kentoripa, Geleatas Hibla, Inessa un Piakosa.
Katanes pilsētvalsts teritorija saucās Katanaja (Καταναία). Tās platība tiek lēsta ap 400 km². Etnas klātbūtne nesa pilsētai gan labumu, gan postu. Pilsētvalsts teritorijā augsne bija auglīga un īpaši piemērota vīnkopībai, bet no otras puses, vulkāna izvirdumi bieži vien postīja kā apkārtni, tā arī pašu pilsētu. Plašais un auglīgais līdzenums uz dienvidrietumiem no Katanes, kas mūsdienās ir zināms kā Katānijas līdzenums (Piano di Catania), senatnē, acīmredzot, piederēja Leontini un Kentoripas polisām, bet vismaz tā daļa starp Katanu un Simaitas upi (mūsdienās Simeto) piederēja Katanei. Neliela upe Amenanosa vai Amenasa tecēja cauri katanes apgabalam.
Vēsture
Arhaiskais periods
Katani dibināja Halkīdas kolonisti no Naksas pilsētas. Kā viņu vadonis tiek minēts Evarhs. Pēc Tukidīda domām pilsēta tika dibināta drīz vien pēc Leontini dibināšanas, savukārt, kuru viņš datē 5 gadus vēlāk pēc Sirakūzu dibināšanas, t.i. ap 730. gadu pr.Kr. Šādā gadījumā Katane tika dibināta ap 730/729. gadu pr.Kr. Pilsētas iedzīvotāji tika saukti par katanajiem (Καταναῖος), kas vēlāk tika latinizēti kā Catanensis vai Catinensis.
Par pilsētas agrīno vēsturi no senajiem avotiem ir maz ziņu. Runāja, ka Haronds deva likumus pilsētai 5. gadsimtā pr.Kr., taču precīzāks datums nav zināms. Pēc Aristoteļa domām Haronda likumi tika ieviesti arī citās halkīdiešu pilsētās ne tikai Sicīlijā, bet arī Lielās Grieķijas kontinentālajā daļā. No tā var secināt, ka Katanei bija ciešas saites ar citām radniecīgajām pilsētām.
Klasiskais periods
Katane, šķiet, saglabāja savu neatkarību līdz pat Hierona I, Sirakūzu tirāna, laikam. Viņš iekaroja pilsētu 476/475. gadā pr.Kr., padzina no tās visus pamatiedzīvotājus un pārcēla uz turieni leontiniešus. Katanē viņš izmitināja jaunus ieceļotājus no Sirakūzām un Peloponēsas. To skaits tiek minēts līdz 10000 cilvēkiem. Tajā pat laikā Hierons pārdēvēja pilsētu par Aitnu (pētījumos Aitna I) un pasludināja sevi par pilsētas dibinātāju (oikistu). Arī Pindars viņu slavēja, bet pēc tirāna nāves pilsētnieki viņu godināja kā varoni. Taču šī polisa ilgi nepastāvēja, jo 461. gadā pr.Kr., t.i. dažus gadus pēc Hierona naves un Trasibula padzīšanas sirakūzieši apvienojās ar sikulu vadoni, Dukētiju, un padzina jaunos Katanes iedzīvotājus. Tiem nācās pārcelties uz Inessas cietoksni, kas tagad saucās Aitna (pētījumos Aitna II), bet pilsētas senie halkīdiešu iedzīvotāji atgriezās Katanē.
Turpmākā laikā Katane, šķiet, zēla kopā ar citām Sicīlijas pilsētām. Kopš tā laika 4. gadsimtā pr.Kr. pilsētā tika kalta sava sudraba un bronzas nauda. Bet kopumā nekas nav zināms par pilsētas vēsturi līdz līdz atēniešu kampaņai Sicīlijā 415. gadā pr.Kr. Tajā laikā Katanes iedzīvotāji atteicās uzņemt atēniešus savā pilsētā, taču visbeidzot bija spiesti slēgt ar tiem savienību. Pēc tam Katane kalpoja kā atēniešu galvenā bāze kampaņas pirmajā gadā pret Sirakūzām. Par Katanes likteni pēc neizdevušās atēniešu kampaņas informācijas nav.
Pēc tam Katane tiek pieminēta 403. gadā pr.Kr., kad tā nokļuva Dionīsija varā, kas kļuva par Sirakūzu tirānu. Viņš pārdeva pilsētas iedzīvotājus verdzībā un ļāva izlaupīt pilsētu. Pēc tam viņš tur izmitināja kampāniešu algotņus. Taču tie pārcēlās prom, kad 396. gadā pr.Kr. pilsētai pietuvojās kartāgiešu armija. Pie Katanes notika liela jūras kauja, kurā kartāgieši sakāva Dionīsija brāli, Leptinu. Rezultātā pilsēta palika kartāgiešu kontrolē. Pēc tam par pilsētas likteni atkal nekas nav zināms. Tāpat nav informācijas par to, kas dzīvoja pilsētā, un vai tā vispār bija apdzīvota. Kallips, kurš nogalināja Dionu, kādu laiku nocietinājās Katanē pēc tam, kad tika padzīts no Sirakūzām.
Tajā laikā, kad Timoleons 344. gadā pr.Kr. organizēja karagājienu uz Sicīliju, Katanē valdīja tirāns, saukts Mamerks. Sākotnēji viņš bija savienībā ar Timoleonu, taču velāk pārgāja kartāgiešu pusē. Timoleons ieņēma pilsētu un padzina tirānu. Katane atguva sev brīvību un neatkarību.
Hellēnisma un romiešu periods
.jpg)
Agatokla karā pret Kartāgu pilsēta reizēm bija viņa pusē, bet reizēm kartāgiešu pusē. Tad, kad Pirrs, Epīras valdnieks, uzsāka Sicīlijas kampaņu, Katane viņu uzņēma pirmā un ar vislielāko pagodinājumu.
Pirmajā Pūniešu karā Katane pirmā padevās romiešiem uzreiz pēc pirmajām uzvarām 263. gadā pr.Kr. Bet Plīnijs Vecākais šķiet kļūdaini izsakās, ka Valērijs Mesala būtu ieņēmis pilsētu. Pēc kara Katane uzturēja labas ar romiešiem.
Romiešu periodā katane zēla, kaut arī 100 gados pr.Kr. tai nebija sabiedrotās pilsētas statuss (foederata civitas) kā Taorminai vai Messinai, bet civitas decumana statuss. Cicerons bieži pieminēja Katanu kā zeļošu un plaukstošu pilsētu, kas kalpoja kā nozīmīga osta graudu eksportā, bet sala skaitījās romiešiem kā "labības klēts".
121. gadā pr.Kr. pilsēta saskārās ar vienu no lielākajiem Etnas izvirdumiem savā pastāvēšanas vēsturē. Tajā laikā polisas lielāko daļu klāja lava, bet lieli lavas gabali lidoja virsū pašai pilsētai, graujot māju jumtus. Šī iemesla dēļ pilsēta tika atbrīvota no parastajiem Romas nodokļiem uz desmit gadiem. Katane arī cieta no Seksta Pompeja kara. Oktaviāns centās atjaunot pilsētu, padarot to par romiešu koloniju, ar nosaukumu Colonia Julia Augusta Pietas Catana. Šķiet, ka tas stimulēja pilsētas jaunu uzplaukumu, un Strabons to raksturo kā vienu no nedaudzajām pilsētām salā ar lielu iedzīvotaju skaitu viņa laikā. Katane bija pirmkristiešu centrs salā.
Vēlie antīkie laiki un viduslaiki
Pilsēta nezaudēja savu nozīmību visā romiešu periodā līdz pat agrajam Bizantijas periodam. 4. gadsimtā Ausonijs min Sirakūzas un Katani kā vienīgās pilsētas salā. Velizārijs atkaroja pilsētu Gotu karu sākumā 535. gadā. Austrumromas jeb bizantiešu imperators Maurīkijs 5. un 6. gadsimtu mijā izveidoja pilsētā naudas kaltuvi, kura darbojās apmēram 50 gadus.
Pilsētas paliekas, kas saglabājās no antīkajiem laikiem, stipri cieta un tika apraktas, galvenokārt, vulkāna izvirduma laikā 1669. gadā un 1693. gada zemestrīcē. Mūsdienu Katānija joprojām paliek nozīmīga pilsēta salā.
Kultūra
Iepriekš minētais filozofs un likumdevējs Haronds bija dimis Katanē. Tur dzīvoja arī dzejnieks Stēsihors, kurš arī nomira pilsētā un tika apglabāts lielā kapā aiz vieniem no pilsētas vārtiem. No tā vārti guva savu vēlāko romiešu nosaukumu Porta Stesichoreia. Elejas filozofs Ksenofans arī pavadīja savus pēdējos gadus šajā pilsētā. No visa tā var secināt, ka pilsēta agrīnajā periodā bija savā ziņā kultūras un izglītības centrs. Andronam no Katanes piedēvēja deju pilnveidošanu flautas pavadībā. Pirmais saules pulkstenis, kas tika uzstādīts Romas forumā, 263. gadā pr.Kr. tika paņemts no Katanes.
Katane bija īpaši pazīstama, pateicoties stāstam par brāļiem Amfinomu un Anapiju. Pēc tam, kad notika kārtējais Etnas izvirdums un visi nesa savas mantas uz drošu vietu, brāļi pameta savu mantu likteņa varā un uz pleciem pārnesa savus novecojušos vecākus drošumā. Saskaņā ar leģendu, lavas straume, nonākot līdz tikumīgajiem brāļiem, sadalījās, lai tie paliktu neskarti. Katanes iedzīvotāji par godu šiem brāļiem veidoja statujas, kala viņu attēlus uz monētām un godāja viņu kapavietu, kas romiešu laikā bija pazīstama kā Campus Piorum. Šis stāsts bija īpaši populārs romiešu rakstnieku vidū. Notikums tika piedēvēts pirmajam Etnas izvirdumam pēc Katanes dibināšanas.
Apbūve
Paugurs, uz kura mūsdienās atrodas benediktiešu klosteris, kalpoja par pilsētas akropoli, t.i. nocietinātu apmetni un augšpilsētu. Šī bija arī vieta, kur apmetās pirmie kolonisti, kas sākotnēji apdzīvoja pilsētu un tur tika atrasta protokorintas keramika. Demētrai veltītā svētnīca atradās akropoles dienvidu malā, kur tika atrasts liels daudzums 5.-3. gadsimta pr.Kr. votīvo priekšmetu. Pilsētu apjoza aizsargmūris.[1]
Līdz mūsdienām saglabājušās Katanes paliekas galvenokārt ir attiecināmas uz romiešu periodu. Sengrieķu perioda ēkas, iespējams, tika sagrautas zemestrīces laikā, pēc kuras pilsēta tika atjaunota. Romiešu periodā Katane izpletās no akropoles uz austrumiem un dienvidiem līdz blakus esošajam līdzenumam. Bez to, lielu daļu romiešu perioda ēku vēlāk apklāja lava. Pilsētas ostas akvatorija senajos laikos bija lielāka, nekā mūsdienās, jo 1669. gada izvirduma laikā tā lielā mērā tika aizpildīta.
Grieķu-romiešu teātris
Teātris atradās akropoles dienvidu nogāzē. Sākotnēji tas bija grieķu teātris, celts, domājams, 3. vai 2. gadsimtā pr.Kr. Taču no grieķu perioda ir palikusi tikai neliela siena. Pārējās saglabājušās daļas attiecas uz skatuvi, kad tas tika pārbūvēts par romiešu teātri ap 1. gadsimtu.[2]
Teātrim bija tipiska pusarku skatītāju tribīne, sadalīta ar astoņām kāpnēm deviņos sektoros. Skatītāju daļas diametrs sastāda ap 80 metriem un tajā ietilpa ap 7000 skatītāju. Ēka tika celta no lavas materiāla un daļēji klāta ar marmoru. Teātris bija dekorēts ar skulptūrām, no kurām viena attēloja Ledu ar gulbi.
Teātris palika praktiski neskarts līdz 11. gadsimtam, kad tā daļas tika izmantotas normaņu celtajā Svētās Agates katedrālē. Mūsdienās teātris ir iespaidīgākā pilsētas relikvija. Arheoloģiskais objekts atrodas Via Vittorio Emanuelella ielā.
Romiešu odeons
Odeons jeb romiešu muzikālais teātris atrodas blakus teātrim rietumu pusē. Tas tika celts tajā pat laikā, kā teātris, t.i. 100. gados. Arī odeona tribīne bija veidota no pusarkām ar divām kāpnēm, kas dala to trijos sektoros. Pie odeona ārējās sienas ir telpas, kas, iespējams, bija veikali. Mūsdienās odeons tiek izmantots dažādiem vasaras pasākumiem.
Romiešu amfiteātris
Amfiteātris atrodas akropoles ziemeļaustrumu nogāzē. Arī tas tika celts 100. gados. Amfiteātris bija apdarināts ar marmoru. Tā diametrs sastadīja ap 300 metriem, bet tribīnes varēja ietilpināt ap 30000 skatītājus. Celtne tika izpostīta pēc tam, kad Teodorihs 498. gadā atļāva pilsētniekiem izmantot tās akmeņus pilsētas mūru un sabiedrisko ēku remontam. Ēkas ziemeļu gala daļa tika atrakta mūsdienu Stesikoro laukumā, bet dienvidu daļa atrodas zem mūsdienu apbūves.
Romiešu termas
Vairākas romiešu pirtis jeb termas tika atrastas dažādās pilsētas daļās. Trīs nozīmīgākie arheoloģiskie objekti ir Terme Achilliane, Terme dell'Indirizzo un Terme della Rotonda.
Ahillanes termu paliekas atrodas zem Svētās Agates katedrāles un turpinās zem Doma laukuma. Domājams, pirtis bija celtas 2. gadsimtā. Termu sākotnējais nosaukums Thermae Achillianae ("Ahilleja pirts") ir zināms no uzraksta, taču nosaukuma izcelsme nav zināma. Tas varētu būt cēlies, piemēram, no celtnieka vai Ahilleja statujas, kas atradās ēkā. No ēkas ir saglabājusies viena taisnstūrveida zāle, kuru balsta četras kolonnas Termas velves bija rotātās ar stuka reljefiem.
Indrikko termu drupas atrodas Kurro laukumā. Termu mūsdienu nosaukums nāk no blakus esošā Santa Marija del Indrikko klostera. No ēkas ir saglabājušās dažas telpas, ieskaitot kaldāriju un frigīdiju. Rotondas termu paliekas atrodas ziemeļos no teātra drupām. Termas ieguva savu nosaukumu no apaļās zāles, kas pirmkristiešu laikā tika izmantota kā baznīca. Savā pastāvēšanas laikā ēka vairākkārtīgi tika pārbūvēta. Katanes romiešu termu kompleksā vēl ietilpst termas ar septiņām telpām Dantes laukumā.
Citas ēkas un būves
Via Vittorio Emanuelen un Via Transiton ielu krustojumā atrodas būves paliekas, kas saukta par Marcella arku. Liels akvedukts piegādāja ūdeni pilsētai, kurš bija nopostīts 1669. gadā Etnas izvirduma laikā. Tā paliekas ir saglabājušās vairākās vietās, un dažas no tām mūsdienās ir restaurētas.
Ārpus pilsētas ir konstatētas daudzas kapenes un apbedījumu celtnes. Pazīstamākās kapenes ir tā saucamais Stesihora kaps, datēts ar klasisko periodu. Bet pamatā kapenes ir attiecināmas uz romiešu periodu. Dažas kapenes demonstrē izmaiņas kristiešu apbedījumos vēlajos antīkajos laikos. Pilsētā atrastie artefakti atrodas Kastello Ustino muzejā (Museo Civico Castello Ursino).
Atsauces
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
