Jana Vermēra glezna From Wikipedia, the free encyclopedia
"Kalpone ar piena krūzi" (nīderlandiešu: De Melkmeid, Het Melkmeisje) ir nīderlandiešu gleznotāja Jana Vermēra eļļas krāsas glezna. Tā atrodas Rijksmuseum kolekcijā Amsterdamā, Nīderlandē, kur to uzskata par "neapšaubāmi vienu no muzeja labākajiem eksponātiem".[9]
Kalpone ar piena krūzi | |
---|---|
De Melkmeid | |
Mākslinieks | Jans Vermērs [1] |
Gads | 1660 |
Medijs | audekls, eļļas krāsa [2][3] |
Kustība | baroks, Nīderlandes glezniecības zelta laikmets [4] |
Izmēri | 45.5 cm (17.9 in)[3] × 41 cm (16 in)[3] |
Atrašanās vieta | Gallery of Honour, Nīderlande |
Īpašnieks | Pīters van Reivens, Magdalēna van Reivena, Pīters van Reivens, Lukretija Johanna van Vintere, Hendrik Six van Hillegom, Jan Pieter Six VI, Pieter Hendrik Six van Vromade, Jan Six van Vromade, Rijksmuseum [5][6] |
Kolekcija | Rijksmuseum [7] |
Inventāra nr. | SK-A-2344 [8][3] |
Identifikatori | RKDimages ID: 24950 |
Gleznas pabeigšanas datums dažādos avotos norādīts atšķirīgs. Rijksmuseum to novērtējuši kā aptuveni 1658. gadu. Saskaņā ar Metropoles mākslas muzeja Ņujorkā pētījumiem, tā tapusi 1657. vai 1658. gadā.[10] Tīmekļa vietne Essential Vermeer norāda plašāku periodu: 1658—1661.[11]
Lai arī oriģinālvalodas tradicionālajā nosaukumā sieviete tiek nosaukta par kalponi, kas slauc govis, tajā ir attēlota mājas vai virtuves istabene, zema ranga iekštelpu kalpone,[11] kas vienkāršā telpā uzmanīgi lej pienu uz galda esošā tukšā māla traukā. Uz galda atrodas arī dažādu veidu maize. Viņa ir jauna, spēcīgi būvēta sieviete ar tīru linu cepuri, zilu priekšautu un pār platiem apakšdelmiem atlocītām piedurknēm. Aiz viņas muguras uz grīdas atrodas kāju sildītājs; uz sienas ir Delftas flīzes, uz kurām attēlots Kupidons (skatītājam pa kreisi) un tēls ar stabu (pa labi). No loga gleznas kreisajā pusē plūst spoža gaisma.[12]
Glezna sniedz pārsteidzošu ilūziju, sniedzot ne tikai detalizāciju, bet arī radot sajūtu par sievietes un galda svaru. "Gaisma, lai arī spoža, neizdzēš rupjās maizes garozas tekstūras un neizlīdzina kalpones plato vidukli vai noapaļoto plecu apjomu", The New York Times rakstīja mākslas kritiķe Karena Rozenberga. Tomēr pusei sievietes sejas esot ēnā, "nav iespējams pateikt, vai viņas nodurtās acis un sakniebtās lūpas izsaka skumjas vai koncentrēšanos," viņa rakstīja.[12]
Metropoles mākslas muzeja Eiropas gleznu departamenta kurators, divu Vermēra izstāžu organizators, Volters Lītke izteicies, ka "tas ir mazliet kā Monas Lizas efekts" mūsdienu skatītājiem. "Mūsdienu auditorijai viņā ir mazliet noslēpumainība. Viņa veic savus ikdienas pienākumus, nedaudz smaidot. Un mūsu reakcija ir "Par ko gan viņa domā?'"[13]
Pīters van Reivens (1624–1674), Vermēra Delftas patrons (un pēc viņa nāves 21 gleznotāja darba īpašnieks), visticamāk gleznu nopirka tieši no mākslinieka. Lītke apšauba, ka viņš būtu gleznu pasūtījis.[14] Pēc viņa nāves, visticamāk, to mantoja viņa atraitne, Marija de Kneita, iespējams, viņu meita, Magdelene van Reivena (1655—1681) un noteikti viņa znots Jakobs Disiuss (1653–1695),[15][16] kura īpašums 1696. gadā tika izpārdots kopā ar citām mākslinieka gleznām. Izsoles ieraksti gleznu aprakstīja kā "ārkārtīgi labu" un darbs tika pārdots par otru augstāko cenu no šīs izsoles gleznām (175 guldeņiem, ko pārspēja tikai 200 guldeņi par Vermēra pilsētas ainavu "Delftas skats".[10][11])
1765. gadā gleznu izsolīja Lēnderts Pīters de Nēfvils.[17] "Slavenā kalpone, Delftas Vermēra izveicīgais darbs" pabija vismaz piecās Amsterdamas kolekcijās, pirms tā kļuva par daļu no tā, ko Metropoles mākslas muzejs nosauca par "vienu no Nīderlandes mākslas lieliskākajām kolekcijām", kura piederēja Lukretijai Johannai van Vinterei (1785–1845). 1822. gadā viņa ieprecējās Sikstu kolekcionāru ģimenē un 1908. gadā divi viņas dēli pārdeva gleznu (kā slavenās Sikstu kolekcijas daļu, kopā 39 darbus) Rijksmuseum, kas iegādājās tos ar atbalstu no Nīderlandes valdības un Rembranta biedrības,[10] bet neiztiekot bez sabiedrības kritikas un apspriešanas un parlamenta ģenerālsekretāra iejaukšanās.[11]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.