PH indikators

pH indikatori ir organiskas krāsvielas, kas atkarībā no vides pH maina savu krāsu. Tie agrāk plaši tika izmantoti pH aptuvenai noteikšanai un skābju-bāzu titrēšanai, taču pēdējā laikā, parādoties lētiem pH testeriem un automātiskās potenciometriskās titrēšanas iekārtām, pH indikatori ir zaudējuši savu nozīmi. Tomēr tos joprojām izmanto vienkāršām analīzēm.

Darbības princips

pH indikators parasti ir vai nu vāja skābe vai vāja bāze, kuras molekulārajai un jonu formai ir atšķirīgas krāsas. Vispārējās reakcijas vienādojums, pH indikatoram reaģējot ar nosakāmajā šķīdumā esošajām ūdens molekulām^[1]:

${\displaystyle {\ce {HInd + H2O <=> H3O^+ + Ind^-}}}$

Ar HInd apzīmēta indikatora molekulārā forma, bet ar Ind⁻ — jonu forma. Ja pH indikatoru pievieno skābam šķīdumam ar lielu H₃O⁺ koncentrāciju, indikatora protolīzes līdzsvars nobīdās pa kreisi, un šķīdumā indikators lielākoties ir tikai molekulu veidā, piešķirot šķīdumam indikatora molekulārās formas krāsu. Savukārt, ja to pašu indikatoru pievieno sārmainam šķīdumam ar lielu OH^- jonu koncentrāciju, OH^- reaģēs ar indikatora protolīzes reakcijā radušamies H₃O⁺ joniem, samazinot to koncentrāciju un novirzot indikatora protolīzes reakcijas līdzsvaru pa labi, kas šķīdumam piešķirs indikatora jonu formas krāsu.^[1]

Krāsas maiņa

Zemāk ir norādītas dažādu pH indikatoru krāsas izmaiņas saskaņā ar grāmatu Ķīmija, Rokasgrāmata skolēniem.^[2] Ar pelēku krāsu ir norādīts diapazons, kurā indikatora krāsa mainās no vienas uz otru no tā divām krāsām.

Metildzeltenais (sarkana—dzeltena)

līdz 2,9	-	no 4,0

Metiloranžs (sarkana—oranždzeltena)

līdz 3,1	-	no 4.0

Metilsarkanais (sarkana—dzeltena)

līdz 4,2	-	no 6,2

Lakmuss (sarkana—zila)

līdz 5,0	-	no 8,0

Fenolftaleīns (bezkrāsas—purpurvioleta)

līdz 8,2	-	no 10,0

Naftolvioletais (oranždzeltena—violeta)

līdz 10,0	-	no 12,1

Ikdienā sastopami pH indikatori

Sarkanie kāposti

Ir pazīstams eksperiments, kurā kā pH indikators tiek izmantota sarkano kāpostu sula, kas atkarībā no tā, vai tai piejauc dzeramo sodu vai etiķi, maina savu krāsu. Tas izskaidrojams ar dabisko flavonoīdu — antociānu klātbūtni.

Skatīt arī

• Metildzeltenais
• Metiloranžs
• Metilsarkanais
• Lakmuss
• Fenolftaleīns
• Naftolvioletais

Atsauces

1. Andrejs Rauhvargers. Vispārīgā ķīmija. Rīga : Zinātne, 1996. 176.—178. lpp. ISBN 5-7966-1142-9.
2. Edgars Jansons. Ķīmija rokasgrāmata skolēniem. Rīga : Zvaigzne, 1994. 96. lpp. ISBN 978-978-5-40-501097-7 Jāpārbauda |isbn= vērtība.