Remove ads
Harijs Liepiņš (dzimis 1927. gada 15. decembrī, miris 1998. gada 3. augustā) bija latviešu teātra un kino aktieris.
- Šis raksts ir par aktieri. Par citām jēdziena Liepiņš nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Harijs Liepiņš | ||||||
|---|---|---|---|---|---|---|
 | ||||||
| Dzimis |
1927. gada 15. decembrī Ternejas pagasts, Valmieras apriņķis,  Latvija | |||||
| Miris |
1998. gada 3. augustā (70 gadu vecumā) Skrunda, Latvija | |||||
| Nodarbošanās | aktieris | |||||
| Darbības gadi | 1947—1998 | |||||
| Dzīvesbiedre |
| |||||
|
Apbalvojumi
| ||||||
Dzimis 1927. gadā Ternejas pagastā (tagadējā Ipiķu pagastā) Emmas Ženijas Liepiņas ģimnē. Māte Rīgā strādāja par dienestmeitu, Hariju audzināja vecmāmiņa Grieta Liepiņa. 1935. gadā viņš pārcēlās pie mātes uz Rīgu, mācījās Rīgas pilsētas 28. (Jumaras) pamatskolā (1935–1941) un Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā (1942–1944). Otrā pasaules kara laikā tika iesaukts vācu gaisa spēku izpalīgos, pēc kara beigām Liepiņš pusotru gadu bija ieslodzīts Vorkutlaga nometnē Vorkutā, kur strādāja ogļu šahtā.[1]
Pēc atgriešanās Rīgā Harijs Liepiņš darba meklējumos saņēma vairākus atraidījumus Vorkutas zīmoga dokumentos dēļ, tomēr 1947. gada 6. aprīlī viņš tika oficiāli pieņemts darbā Dailes teātrī. Šāda uzdrīkstēšanās bija iespējama, pateicoties Eduarda Smiļģa autoritātei un teātra direktora Jāņa Palkavnieka personīgai pārliecībai un kara veterāna biogrāfijai.[2] Rudenī Liepiņš uzsāka mācības Dailes teātra Otrās studijas 2. kursā, ko pabeidza 1949. gadā. Smiļģis lika apmeklēt studijas nodarbības jaunajiem aktieriem, kas bija pieņemti darbā pēc kara bez jebkādas teātra skolas.[3] Turpmāko skatuves darbību saistīja ar Dailes teātri, kur drīz jau saņēma lielas lomas. Aktieru meistarības pedagoģe Felicita Ertnere atzīmēja, ka nodarbībās Harijs esot garlaikojies, bet uz skatuves tūlīt atdzīvojās un spēlēja brīvi un aizrautīgi. Vēlāk aktieris atcerējās studijas praktiskās nodarbības kā ļoti vērtīgas un par vairākiem saviem pedagogiem, kolēģiem un skatuves partneriem runāja ar cieņu un pateicību. Harijs Liepiņš uzskatīja, ka "aktieris piedzimst trīsreiz: kad ierauga pasauli, kad saņem pirmo lomu un kad atrod savu tēmu mākslā. Trešā piedzimšana ir tā izšķirīgākā." Viņam šāda aktiera īstā piedzimšana sākās ar Uģa lomu Raiņa lugā "Indulis un Ārija" 1950. gadā.[3] Īpaša nozīme ir arī Tota lomai Raiņa "Spēlēju, dancoju" iestudējumā (1956), kuru Liepiņš asociēja pats ar savu ceļu pa dzīvi. Šo lomu viņš spēlēja ilgus gadus — gan izrādēs, gan koncertos.[1] Kopumā aktieris teātrī nospēlējis vairāk nekā 100 lomu.[1]
Kopš 1955. gada filmējās daudzās Rīgas Kinostudijas filmās, arī vairāku PSRS kinostudiju filmās.
Iesaistījās Atmodas kustībā, 1989. gadā bijis iekļauts izolējamo inteliģences pārstāvju sarakstā.[4]
Miris 1998. gada 3. augustā Skrundā, apglabāts Rīgas Raiņa kapos.[5]
Remove ads
2001. gada 17. maijā Raiņa kapos tika atklāts par ziedojumiem uzcelts H. Liepiņa piemineklis (tēlnieks Indulis Ranka).[6]
Harija Liepiņa vārdā nosaukta balva, kuru kopš 2005. gada piešķir Latvijas aktieriem par izcili spilgtu aktierdarbu pagājušā gada laikā kino, televīzijā vai radio, kā arī iepriekšējo sezonu laikā.
- Ņeznamovs — Aleksandra Ostrovska Bez vainas vainīgie (1950)
- Uģis — Raiņa Indulis un Ārija (1950)
- titulloma — Viljama Šekspīra Romeo un Džuljeta (1953)
- Krustiņš — Rūdolfa Blaumaņa Pazudušais dēls (1954)
- Mortimers — Frīdriha Šillera Marija Stjuarte (1956)
- Tots — Raiņa Spēlēju, dancoju (1956-1982)
- Minhauzens — Mārtiņa Zīverta Minhauzena precības (1958)
- Gesta Berlings — Selmas Lāgerlēvas Gesta Berlings (1958)
- titulloma — Viljama Šekspīra Hamlets (1959)
- Andrejs Bolkonskis — Ļeva Tolstoja Karš un miers (1960)
- virsleitnants Lukāšs — Jaroslava Hašeka Šveiks (1961)
- Kangars — Raiņa Uguns un nakts (1965)
- Pičs — Imanta Ziedoņa un Pētera Pētersona Motocikls (1967)
- kņazs Miškins — Fjodora Dostojevska Idiots (1969)
- titulloma — Viljama Šekspīra Ričards III (1972)
- Lorenss Šenons — Tenesija Viljamsa Leguānas nakts (1973)
- titulloma — Henrika Ibsena Brands (1975)
- Jedigejs Žangeldins — Čingiza Aitmatova Un garāka par mūžu diena ilgst (1984)
- titulloma — Migela de Servantesa Dons Kihots (1984)
- Daniēls — Pētera Pētersona Mirdzošais un tumši zilais (1987)
- Mintauts — Raiņa Indulis un Ārija (1987)
- Kazanova — Anšlava Eglīša Kazanovas mētelis (1989)
- Šeiloks — Viljama Šekspīra Venēcijas tirgotājs (1989)
Remove ads
- Šis saraksts ir nepilnīgs; Tu vari palīdzēt, to papildinot.
- Uz jauno krastu, 1955 - Artūrs
- Nauris, 1957 - Zeltiņš
- Svešiniece ciemā, 1958 - Cālītis
- Zelta ešelons, 1959 - Ištvāns
- Vētra, 1960 - Fēlikss Vilde
- Līdz rudenim vēl tālu, 1964 - Šumskis
- Akmens un šķembas (Es visu atceros, Ričard), 1967 - Jānis
- Kad lietus un vēji sitas logā, 1968 - Leinasars
- Mērnieku laiki, 1968 - Švauksts
- Kremļa kuranti, 1970 - Herberts Velss
- Egle rudzu laukā, 1972 - Hermanis
- Dāvana vientuļai sievietei, 1973 - Zero
- Gaisma tuneļa galā, 1974 - Ēvalds Apse
- Sarkanie diplomātiskie kurjeri, 1977 - Cesarskis
- Dāvanas pa telefonu, 1977 - Roze
- Spāņu variants, 1980 - grupenfīrers Dufners
- Ilgais ceļš kāpās, 1981 - advokāts Osvalds Kreizis
- Sindikāts-2, 1981 - Reilijs
- Prettrieciens, 1985 - feldmaršals Manšteins
- Emīla nedarbi, 1985 - Emīls Svensons, pieaudzis
Remove ads
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
Remove ads