Grobiņas vēsture
From Wikipedia, the free encyclopedia
From Wikipedia, the free encyclopedia
Grobiņas vēsture aptver laika periodu kopš Grobiņas dibināšanas Vikingu laikmetā līdz mūsdienām.
Pirmās liecības par cilvēku klātbūtni tagadējā Grobiņas teritorijā ir no akmens laikmeta, 2.-1. gadu tūkstoša p.m.ē. Atkalnu senkapu teritorijā 1988. gadā tika atrasts sievietes apbedījums ar apstrādātiem akmens priekšmetiem no šī laika perioda.
Saskaņā ar arheoloģisko izrakumu rezultātiem, tiek uzskatīts, ka senie kurši šajā vietā apmetušies kopš 2. gadsimta m. ē., kad Priediena kuršu kapulaukā tiek veikti pirmie apbedījumi. Līdz 7. gadsimtam apmetnē varēja būt ap 70-90 iedzīvotāju.[1] Iespējams, klimata izmaiņu dēļ 7. gadsimtā kuršu skaits apmetnē samazinājās, un sākās pastāvīga skandināvu imigrācija no Gotlandes un Zviedrijas vidienes.[2]
Ap 650.-800. gadu tagadējās Grobiņas vietā atradās liela skandināvu apmetne, kas pēc savas nozīmes bija salīdzināma[3] ar Birku Zviedrijā, Hedebiju Ziemeļvācijā, Ladogu (Aldeigjuborgu) Ziemeļkrievijā vai Truso tagadējā Polijā. Ieceļotāji no Gotlandes apmetās galvenokārt Ālandes upes kreisajā krastā, teritorijā starp tagadējām M.Namiķa un Dzirnavu ielām. Viduszviedru apmešanās vieta savukārt bija pie Skābāržu kalna. Apmetnes paliekas atrastas arī uz DR no Priediena uzkalnu senkapiem, tomēr nav droši nosakāms laika periods, kurā apmetne apdzīvota. Pa Ālandes upi un Liepājas ezeru toreiz bija iespējama kuģu satiksme ar Baltijas jūru, tāpēc līdz Liepājas dibināšanai Grobiņa bija galvenā jūras tirdzniecības osta Kurzemes dienvidos. Par šīs apmetnes pastāvēšanu, iespējams, liecina vikingu sāgas vēstījums par to, ka zviedru ķēniņš Ivars Vidfamne (Ívarr inn víðfaðmi) līdz 695. gadam esot iekarojis "Pilskalnu zemi" (Gardarīki), kuru lokalizē Baltijas jūras austrumu krastā un tagadējās ziemeļrietumu Krievijas teritorijā, bet viņa valdījumi ātri sabrukuši pēc viņa nāves, un viņa mazdēlam Haraldam Hildetandam tos nācies par jaunu iekarot. Ap 800. gadu vikingu apmetni ieņēma kurši. 854. gada notikumu sakarā Hamburgas un Brēmenes arhibīskaps Rimberts ap 875. gadu savā vēsturiskajā apcerējumā par Ziemeļeiropu “Svētā Anskara dzīve” (Vita sancti Ansgari) vēstīja par zviedru vikingu kēniņa Olafa uzbrukumu kuršu karaļvalsts pilsētai (urbs regni) Ezerpilij (Seeburg), ko aizstāvējuši 7000 karavīru ("Ezerpils kauja"). Pēc sakāves kurši apņēmās, tāpat kā agrāk, turpmāk maksāt kunga tiesu (censum) zviedru ķēniņam un atzīt sevi par tā pavalstniekiem.
1230. gada līgumā, ko ar pāvesta legātu Alnas Balduīnu noslēdza kuršu ķēniņš Lamekins, Grobiņas apvidus pieminēts ar nosaukumu Esestua, ko skaidro ar kuršu vārdu "Ezertuve".[4] Pirmo reizi ar nosaukumu Grobiņa (Grobin) jeb "skābaržu vieta" Piemares zemē tā pieminēta 1253. gada Kursas dalīšanas līgumā starp Livonijas ordeni un Kurzemes bīskapiju. Ap 1263. gadu Kuršu sacelšanās laikā pēc Durbes kaujas Livonijas ordenis mestra Vernera fon Breithūzena vadībā uzbruka Grobiņas kuršu pilskalnam un pēc pils ieņemšanas to nodedzināja.
14. gadsimtā blakus kuršu pilskalnam tika uzcelts stiprs mūra cietoksnis, kura drupas redzamas vēl tagad kā Grobiņas pilsdrupas. Grobiņas fogta Klausa no Štreithorstas (Klaus von Streithorst) laikā 1551.—1560. gadā uzcelta jauna baznīca un skola, kas bija viena no pirmajām skolām Kurzemē.
Lai iegūtu līdzekļus aizsardzībai pret Krieviju, Livonijas kara laikā 1560. gadā Livonijas ordenis ieķīlāja Grobiņas fogteju Prūsijas hercogam. Darījums notika 1560. gada 6. aprīlī un Livonijas ordeņa mestrs Gothards uz 15 gadiem aizņēmās 50 000 florīnu jeb guldeņu. 1560. gada 21. jūlijā Grobiņu apmeklēja Prūsijas hercoga atsūtītais vizitors mācītājs Johans Funks. Savā atskaitē viņš pieminēja arī Grobiņas skolu, kuras ēka bijusi tuvu sabrukšanai.[5]
1609. gadā Kurzemes hercogs Vilhelms apprecējās ar Prūsijas hercogistes princesi Sofiju, kā sievas pūru saņemot Prūsijai ieķīlāto Grobiņas pilsnovadu.
1659. gadā Otrā Ziemeļu kara laikā Kurzemes hercogistē iebrukušie zviedri nodedzināja Grobiņas miestu, ieskaitot baznīcu. 1660. gadā Grobiņas pils uz brīdi kļuva par hercoga Jēkaba rezidenci, jo Jelgavas pils kara laikā bija pārāk izpostīta. 1664. gadā pabeigta jaunās luterāņu baznīcas būve. 1695. gadā Kurzemes hercogs Frīdrihs Kazimirs Ketlers Grobiņai piešķīra pilsētas tiesības. 1697. gadā Grobiņai tika piešķirts ģerbonis - dzērve, kas stāv uz vienas kājas un otrā paceltā kājā tur akmeni. 1710. gadā pilsēta cieta no mēra epidēmijas. Polijas dalīšanas laikā 1795. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistei piederošo Grobiņu inkorporēja Krievijas Impērijā.
1812. gada kara laikā Grobiņu ieņēma Napoleona I armija. 1826. gadā Grobiņā dzīvoja 755 cilvēki, galvenokārt vācieši un ebreji. Pilsētā bija 88 namu, no kuriem 6 mūra ēkas.[6]
1863. gadā pilsētā bija 1618 iedzīvotāji, no kuriem 770 bija vīrieši un 848 - sievietes. Pēc reliģiskās piederības, 783 iedzīvotāji bija protestanti, 793 - jūdaisti, 24 pareizticīgie un 18 Romas katoļi. Pilsētā bija 135 dzīvojamie nami, no kuriem 12 bija mūra, bet 123 - koka ēkas.[7]
Pēc 1881. gada tautas skaitīšanas rezultātiem Grobiņā dzīvoja 1594 cilvēki, no tiem 658 ebreji, 411 latvieši, 358 vācieši un 144 krievi. Pilsētā bija apriņķa tiesas nams, pamatskola, ebreju skola, kā arī apriņķa padome ar policijas iecirkni un cietuma ēku. 1897. gadā tajā bijis ieslodzīts Rainis.[8] Cietums tika nojaukts, un tā vietā uzbūvēts restorāns "Jūrpils". 1896. gada 10. maijā tika apstiprināti šaursliežu dzelzceļa līnijas Liepāja-Aizpute statūti. Vilciens sāka kursēt 1899. gadā, ar Liepāju savienojot Grobiņu, Cīravu un Aizputi. Grobiņas pilsētas teritorijā bija pat divas stacijas - Iļģi (vēlāk Ezerpils) un Grobiņa. Līdz tam pilsētas saistīja zirgu kariešu transports, kas pastāvēja vēl kādu laiku pēc dzelzceļa atklāšanas.
Pirmā pasaules kara sākuma posmā 1915. gadā pilsētu ieņēma ķeizariskās Vācijas karaspēks. Līdz pat 1920. gadam Grobiņā, Pils namā (tagad Grobiņas novada Skolēnu interešu centrs) atradās apriņķa padome, pasta un telegrāfa nodaļa. Pēc Latvijas brīvības cīņu beigām 1920. gadā Grobiņas apriņķi pārdēvēja par Liepājas apriņķi. 1920. gados dzelzceļa līnija Liepāja-Aizpute tika pārdota bijušajam muižniekam Hofam, tvaika lokomotīvi nomainīja motorvagoni. Pasažieru vagoniem tika doti vārdi: Lācis, Līdaka, Lakstīgala, Sermulītis, Aligators u.c. Regulāra autobusu satiksme ar Liepāju uzsākta 1929. gadā. 1930. gadā Grobiņā bija aptuveni 1500 iedzīvotāju; pilsētai tika pievienots Ventspils šosejas malā esošais vasarnīcu rajons. 1931. gadā pabeigta kinozāles celtniecība, ko savā namā veica apriņķa Zemnieku savienības valdes loceklis Kalots.[9] 1933. gadā Biržumuižas ielā (tagad Skolas ielā) atvēra Grobiņas sešklasīgo pamatskolu. Lielā ielā 62 darbojās viesnīca "Liepāja". 1938. gadā, pēc dzelzceļa pāriešanas valsts īpašumā, sliežu platumu nomainīja no 1000 mm uz 750 mm. Pirms Otrā pasaules kara no Grobiņas uz Liepāju katru dienu kursēja astoņi vilcieni, stacijas ēka "Grobiņa" joprojām saglabājusies.
Otrā pasaules kara laikā 1941. gadā Grobiņu ieņēma Vērmahts, ierīkojot lielgabalu tranšejas Liepājas apšaudei. Apšaudes laikā pilsētas rietumdaļā nodega 10 namu, kā arī Grobiņas luterāņu baznīca. Dievnams atjaunots pēc kara, taču tam apkārt esošā apbūve, ieskaitot ebreju sinagogu, netika saglabāta. Pēc kara beigām 1948. gadā Grobiņas pilsētā tika izveidots kolhozs "Jaunā zeme", kas 1950. gadā apvienojās ar Rolavas ciema kolhozu "Klints". Saimniecība vairākkārt mainīja nosaukumu, līdz 1972. gadā tā ar nosaukumu "Dzintars" tika apvienota ar divām citām saimniecībām, izveidojot kolhozu "Ālande", kas ar dažādiem nosaukumiem pastāvēja līdz pat 1992. gadam.[10]
1960. gadā pabeigta Grobiņas vidusskolas (tagad - ģimnāzijas) ēka. Nedaudz vēlāk beidza darboties Grobiņas ūdendzirnavas.[11] 1961. gadā pilsētas dienvidrietumu daļā izveidoja "Latvijas lauksaimniecības tehnikas" Liepājas nodaļu (LLT), daļēji apbūvējot gotlandiešu senkapu teritoriju pie Rudzukalnu (Smukumu) mājām. Turpmāko 20 gadu laikā turpat tiek uzbūvēts arī uzņēmuma darbinieku dzīvojamo namu komplekss. 1964. gadā slēdza dzelzceļa līniju Liepāja-Aizpute, Grobiņas pilsētas teritorijā dzelzceļa estakādi paplašinot un izveidojot Celtnieku ielu.
1968. gadā pēc Dzirnavu dīķa slūžu sabrukšanas ūtenstilpe tiek padziļināta un paplašināta rietumu virzienā, kur uzbūvē jaunu tiltu pāri Ālandes upei, tādējādi savienojot Bārtas šoseju ar autoceļu Liepāja-Rīga. Slūžas pārvieto uz Dzirnavu dīķa rietumiem, savukārt veco slūžu vietā uzbūvē gājēju tiltiņu, kura nesošā konstrukcija ņemta no šaursliežu dzelzceļa tilta pār Bārtas upi.
1980. gadā blakus LLT izveidota Liepājas rajona Lauksaimniecības agroķīmiskās apkalpošanas ražošanas apvienība "Latvijas agroķīmija", kas tika likvidēta 1996. gadā.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
