Estado Novo

Estado Novo (no portugāļu valodas — 'Jaunā valsts') bija autoritārs režīms, kas Portugālē pastāvēja no 1933. līdz 1974. gadam. Tā bija Rietumeiropas ilgākā diktatūra. 1933. gada konstitūcija pasludināja, ka Portugāle ir unitāra, korporatīva republika. Labojumi konstitūcijā tika veikti 1945., 1951., 1959. un 1971. gadā.

Portugāles Pirmās Republikas gāšanai 1926. gada militārā apvērsuma rezultātā sekoja sešus gadus ilgs militārās diktatūras periods. Militārā diktatora ģenerāļa Karmonas ievērību izpelnījās Antoniu di Oliveira Salazars, kurš kā finanšu ministrs kopš 1928. gada 27. aprīļa panāca vienpersonisku kontroli pār valsts haotiskajām finansēm, nodrošinot budžeta stabilitāti. Militārā režīma kodols pieņēma Salazara redzējumu par Portugāles tālākās attīstības turpmāko virzienu un 1932. gada jūlijā iecēla viņu par premjerministru. Salazars kļuva par diktatoru un saglabāja varu līdz asinsizplūdumam smadzenēs 1968. gadā. Estado Novo turpināja pastāvēt līdz 1974. gada Neļķu revolūcijai.

Visus šos gadus Salazars bija premjerministrs, bet prezidenta amatu ieņēma militārie virsnieki — ģenerālis Karmona (1928—1951), ģenerālis Lopešs (1951—1958), admirālis Tomašs (1958—74). Tika izveidots divkameru parlaments, kurā ievēlēja deputātus no vienīgās legālās partijas — Nacionālās Apvienības. Režīma ienaidniekus kontrolēja slepenpolicija — PVDE (1932—1945), PIDE (1945—1969), DGS (1969—1974). Režīma atbalstam tika izveidotas paramilitārās organizācijas — Nacionālā Republikāņu gvarde, Portugāļu leģions un Portugāles jaunatnes kustība.^[1]

Režīma izveides un nostiprināšanās laiks (1932—1944) sakrita ar fašisma un diktatūru uzplaukumu starpkara perioda Eiropā. Lai arī diktatūra tika dēvēta par fašistisku, tā vairāk bija konservatīvi katoliciska valsts, kas balstījās uz katoļu korporatīvisma doktrīnu, portugāļu nacionālismu, koloniālismu un konservatīvu finanšu politiku. Spānijas Pilsoņu kara laikā Portugāle atbalstīja Fransisko Franko dumpi, taču saglabāja neitralitāti Otrajā Pasaules karā, un jau no 1943. gada sāka sadarboties ar Rietumu Sabiedrotajiem.

Laikā no 1944. līdz 1958. gadam režīms sāka saskarties ar pieaugošu opozīciju, kas izpaudās kā nelikumīga politiskā darbība un streiki. 1949. gadā Portugāle iestājās NATO un 1955. gadā tika uzņemta ANO. Šajos gados ārpolitikā dominēja cīņa ar Indiju par portugāļu aizjūras koloniju saglabāšanu Indijas subkontinentā. Pēc Otrā Pasaules kara lielāka uzmanība tika pievērsta Āfrikas koloniju attīstībai. Angolā tika uzsākta naftas ieguve, attīstijās dimantu, dzelzs rūdas un mangāna ieguve.

Salazara varas pēdējo desmitgadi (1958—1968) iezīmēja pieaugoša neapmierinātība militārajās aprindās, ko iezīmēja 1958. gada prezidenta vēlēšanas, militārā sakāve Indijā un Indijas koloniju zaudēšana 1961. gadā un koloniālā kara sākums Āfrikā.

Pēc insulta, kas 1968. gada augustā piemeklēja Salazaru, 27. septembrī par premjeru tika iecelts viens no Estado Novo veidotājiem Marselu Kaitanu, kurš pēdējās desmitgadēs nebija iesaistīts politikā. Neapmierinātība ar režīmu militārajās aprindās noveda pie 1974. gada aprīļa Neļķu revolūcijas, kad vienas dienas laikā tika gāzts Estado Novo režīms un pie varas nāca radikāli kreisi noskaņoti virsnieki.