Embūtes pilsdrupas

Embūtes pilsdrupas ir paliekas no Kurzemes bīskapijas mūra pils (vācu: Bischofsburg Amboten) un muižas (Schloss Ambothen) Embūtē. Mūra pils bija celta aizsardzībai pret Lietuvas dižkunigaitijas karaspēka iebrukumiem 13. un 14. gadsimtā. Embūtes pilsmuižas kungu māja celta 18. gadsimta sākumā, nodedzināta 1920. gadā un vairs nav atjaunota.

Kurzemes bīskapija Embūtes pilsnovadu savā pārvaldībā ieguva pēc Kursas valsts sadalīšanas 1253. gadā. Embūtes bīskapa pils celta apmēram puskilometru no senā kuršu Embūtes pilskalna (Anbotens jeb tautā saukts par "Induļa pilskalnu") Lankas upes labajā krastā. Pils būve uzsākta jau 1265. gadā Livonijas ordeņa mestra Konrāda fon Manderna laikā. Pils bija Kurzemes bīskapijas Embūtes fogta un kapitāna rezidence, bet reizēm tajā uzturējās arī Kurzemes bīskapi.

1537. gadā Embūtes pili savā īpašumā ieguva Aizputes pilskungs Heikings. 1560. gadā Dānijas karalis Frīdrihs II atpirka Kurzemes bīskapa tiesības uz Embūti par labu savam jaunākajam brālim Magnusam. 1576. gadā Embūtes pili savā īpašumā ieguva viņa vasalis Krīdeners, bet uz Embūtes pili savas pretenzijas pieteica arī Priekules muižas īpašnieks Korfs.

Piltenes mantojuma kara laikā 1583. gada 31. maijā Embūtes pili ieņēma poļu pulkvedis A. Oborskis, bet 21. augustā karalis Stefans Batorijs pili uzdāvināja Ketleru dzimtai. 1585. gadā Dānija pilnībā atteicās no bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas par labu Polijas-Lietuvas ūnijai. 1617. gadā Embūte iekļauta autonomajā Piltenes apgabalā, Polijas-Lietuvas ūnijas sastāvā. 1595. gadā karalis Sigismunds II Augusts apstiprināja Ketleru tiesības uz Embūtes pili, kuru viņi 1653. gadā par 50 tūkstošiem florīnu pārdeva Emeriham fon Mirbaham.

Lielā Ziemeļu kara laikā pili 1702. gadā izpostīja Zviedrijas karaspēks, pēc tam pils īpašnieks Fromholds fon Mirbahs pakalnā blakus vecajai pilij uzcēla jaunu muižas kungu māju. 1846. gadā Embūtes muižu iegādājās Oto fon Ostenzakens, bet 1910. gadā Hanss fon Hāns. Kad 1920. gada agrārās reformas laikā viņa atraitnei pili atsavināja, viņa devās uz Vāciju, bet pils neskaidros apstākļos nodega un pēc tam vairs netika atjaunota.

Pils pamatu laukums bija 30х50 metri, ap to bija uzbūvēts mūris, kas aizņēma visu pakalna virsotni. 9х20 metrus lielā dzīvojamā ēka atradās pils ziemeļaustrumu stūrī, tās apakšdaļa bija būvēta no laukakmeņiem, augšdaļa no ķieģeļiem. Pie ieejas bija sargtorņi 7 m diametrā.^[1]