Daugavpils cietoksnis
From Wikipedia, the free encyclopedia
Daugavpils cietoksnis, atkarībā no laika posma arī Dinaburgas cietoksnis (poļu: Twierdza Dyneburg, krievu: Динабургская крепость) un Dvinskas cietoksnis (Двинская крепость), ir ievērojamākais Daugavpils kultūrvēsturiskais piemineklis.
Līdz ar pilsētas nosaukuma maiņu divreiz mainījis arī savu nosaukumu. Uzbūvēts no 1810. gada līdz 1878. gadam vecās Dinaburgas pilsētas vietā un blakus 16. gadsimta beigu skanstij. Tas ir saglabājies gandrīz pilnībā un aizņem apmēram 2 km2 lielu platību. Dinaburgas cietokšņa celtniecība uzsākta, gatavojoties Napoleona iebrukumam, un 1812. gada kara kaujās, vēl nepabeigtais cietoksnis veiksmīgi izturēja ugunskristības, atvairot pirmos Napoleona armijas uzbrukumus. Līdz 19. gadsimta vidum Dinaburgas cietoksnis bija viens no Krievijas Impērijas 1. klases cietokšņiem, taču jau būvniecības laikā tas sāka zaudēt savu nozīmi un 1856. gadā jau bija kļuvis par 2. klases cietoksni, bet 1897. gadā kļuva par Dvinskas cietoksni-noliktavu. Vēsturiski dažādos laikos cietoksnī ir atradušās dažādu varu armijas.
Cietokšņa pabeigšanas brīdī 1878. gadā tas jau bija novecojis un kļuvis par pēdējo uzbūvēto bastionu tipa cietoksni Eiropā. Tas arī tiek pieskaitīts Nocietināto Ideālo pilsētu kategorijai, kā arī tas ir vienīgais bez ievērojamām pārmaiņām saglabājies 19. gadsimta pirmās puses cietokšņa paraugs Austrumeiropā.
1577. gadā Livonijas kara laikā Krievijas cars Ivans IV pilnībā sagrāva seno, 1275. gadā dibināto, Dinaburgas komturu pili un tirdzniecības apmetni pie tās un nodibināja jaunu nocietinājumu — Dinaburgas skansti, 19 km lejpus Dinaburgas pils, labajā Daugavas krastā. Skansti vēlāk pilnveidoja Polijas—Lietuvas kopvalsts karalis Stefans Batorijs un jaunā pils kļuva par Livonijas hercogistes stārastijas centru.
Otrā Ziemeļu kara laikā Krievijas cars Aleksejs Mihailovičs noslēdza pamieru ar Poliju-Lietuvu un 1656. gada jūlijā no Vitebskas lejup gar Daugavu uzsāka karagājienu uz Rīgu. Pats cars vadīja milzīgu karaspēku, kurā pēc dažādām ziņām bija 35 000 — 100 000 karavīru. Pēc vairāku dienu aplenkuma krievi 31. jūlijā ieņēma Daugavpils cietoksni, kuru aizstāvēja zviedru garnizons. Granizona komandieris Viligmans izdarīja pašnāvību, bet pārējie pils aizstāvji tika nogalināti.[1] Ieņemto cietoksni un lika pārdēvēt to par Borisogļebsku.
Pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas 1667. gadā Krievija atdeva cietoksni Polijas-Lietuvas kopvalstij, kas to iekļāva Inflantijas vaivadijas sastāvā.
Napoleona karu laikā 1810. gadā Krievijas imperators Aleksandrs I impērijas rietumu robežu nostiprināšanai pavēlēja Dinaburgā uzbūvēt jaunu cietoksni Daugavas upes aizsardzības līnijas stiprināšanai pret gaidāmo iebrukumu. Jaunā cietokšņa būvniecības vieta tika izvēlēta jau esošās Dinaburgas pilsētas vietā blakus vecajai Dinaburgas skanstij, kura jau bija pamesta un daļēji sagruvusi. Cietokšņa būvdarbos tika izmantotas karaspēka vienības. Uz Dinaburgu nosūtīja karavīru bataljonus no Volīnijas, Toboļskas, Kremenčugas, Viļņas, Minskas guberņām.
Mītavas (Jelgavas) bataljonam tika pavēlēts: „Steidzami doties uz Dinaburgu, lai piedalītos cietokšņa izbūves darbos... Šis bataljons ar laiku tiks pārdēvēts par Dinaburgas bataljonu, kur tam uz visiem laikiem būs palikt.” Bez karavīriem būvdarbos iesaistīja arī Dinaburgas apkārtnes iedzīvotājus un 2000 strādniekus no Vitebskas guberņas. Tādējādi kopējais nodarbināto skaits bija apmēram 10 000 cilvēku, kā arī tika izmantoti 300 artilērijas zirgi un 150 — 200 pajūgi. Tam laikam celtniecības darbi bija iespaidīgi un strādnieki nepārtraukti strādāja divās maiņās.
Cietokšņa nocietinājumu sistēmas inženieris bija Georgs Heinrihs Hekels (1764—1832), kas par savu ieguldījumu cietokšņa izbūvē 1811. gadā tika paaugstināts par ģenerālmajoru. Arī cietokšņa sienu izturības pārbaudes uzraudzība tika uzticēta Hekelim. Bet iekšējo ēku (dzīvojamo un saimniecības) celtniecības plānošanā, kura bija veidota pēc krievu ampīra stila, tika piesaistīts Krievijas Impērijā pazīstamais arhitekts Aleksandrs Štauberts (1781—1843), kurš uzcēla arī ievērojamu skaitu ēku Daugavpils (Dinaburgas) vēsturiskajā centrā (tālaika jaunā priekšpilsēta), kuru veido 1828. — 1830. gadā celto administratīvo ēku ansamblis. Zīmīgi, ka arhitekts A. Štauberts, projektējot šīs ēkas, izmantoja Krievijas Impērijas pilsētu apbūvei īpaši sagatavotus paraugfasāžu zīmējumus.
- Šis raksts ir par 1812. gada kauju pie Daugavpils. Par citām jēdziena Daugavpils kaujas nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Pēc Napoleona Lielās armijas iebrukuma Lietuvā krievu 1. Rietumu armija atkāpās uz Drisas (tagad Verhņedvinska) nocietinājumiem un atsedza brīvu pieeju nepabeigtajam Dinaburgas cietoksnim. Uz Napoleona armijas iebrukuma brīdi Dinaburgas cietoksnī bija pabeigts tikai priekštilta nocietinājums, savukārt pamatteritorijā nocietinājumi vēl neeksistēja. 19. jūnijā Krievijas 1. armijas pavēlnieks Barklajs de Tolli pavēlēja pārvest no Dinaburgas uz Novgorodu provianta, šaujampulvera un citus valsts īpašuma krājumus, atstājot Dinaburgas garnizona aizsardzībai tikai pašu nepieciešamāko. Cietokšņa aizsardzībai atstāja 2 500 vīru ar 80 lielgabaliem un mortīrām ģenerālmajora Ulanova vadībā. Papildus 23. jūnijā ieradās apvienotais huzāru pulks, kurš sastāvēja no Izjumovas un Jeļizavetgradas pulku rezerves eskadroniem. 29. jūnijā uz Dinaburgu papildus tika norīkoti vēl 4 bataljoni no rezerves korpusa, kavalērijas vienība un 50 kazaki.
Kad 30. jūnijā franču ģenerāļa Legrana divīzija sasniedza Kalkūnu apkārtni, trīs krievu huzāru eskadroni uzbruka to avandgardam un sagūstīja 12 ienaidnieka karavīrus. 1. jūlijā (pēc vecā stila) / 13. jūlijā (pēc jaunā stila) maršala Udino korpuss 3 kājnieku (32 000 vīru) un 1 kavalērijas divīzijas (2 400 vīru) sastāvā pietuvojās priekštilta nocietinājumiem un sāka uzbrukumu. Cīņa ilga 4 stundas, bet cietokšņa aizstāvji ar lielgabaliem šāva pāri Daugavai un atvairīja uzbrukumu. Avangarda kavalērijas vienības komandieris ģenerālis Marbo saviem jātniekiem deva pavēli ielauzties krievu armijas rindās, lai tādējādi piespiestu cietokšņa aizstāvjus pārtraukt artilērijas apšaudi. Tā kā tilta vārti bija aizslēgti, krievu armijas vienības atkāpās pāri upei pa pontontiltu.
Ģenerālis Marbo stājās pulka priekšgalā un pavēlēja kavalēristiem sekot viņam uz tilta, bet izkārtoties tādā veidā, lai starp rindām būtu starpposms zirga korpusa garumā. Franču kavalēristi nokļuva krievu artilērijas apšaudes krustugunīs, izbiedētie zirgi ar visiem jātniekiem lēca upē. Redzot uzbrukuma neveiksmi, maršals pavēlēja atkāpties. 1. jūlijā maršals Udino vēl vairākas reizes gāja uzbrukumā, bet visi viņa mēģinājumi ieņemt cietoksni bija neveiksmīgi. Krievu karavīri ģenerālmajora Ulanova un inženierpulkveža Hekeļa vadībā varonīgi atvairīja ienaidnieka uzbrukumus. Cīņas ilga apmēram 12 stundas.[2] Arī 2. un 3. jūlija triecienuzbrukumi cieta neveiksmi un 4. jūlija naktī maršals Udino saņēma Napoleona pavēli atkāpties no Dinaburgas un doties augšup pa Daugavas kreiso krastu. Tikai Polockā frančiem izdevās šķērsot Daugavu un turpināt virzīties uz Pēterburgas pusi.
Maršala Makdonalda komandētais 10. kājnieku korpuss, kurā ietilpa divas kājnieku un viena kavalērijas divīzija — kopā 36 bataljoni (26 000 kājnieki) un 16 eskadroni (3 000 jātnieku) no Zemgales devās uzbrukumā divos virzienos — uz Rīgu un uz Jēkabpili, no kuries pa abiem Daugavas krastiem virzījās uz Daugavpili. 20. jūlijā franči ģenerāļa Rikardo vadībā bez nopietnas pretestības ieņēma krievu armijas atstāto cietoksni. 24. jūlijā pilsētā ieradās maršals Makdonalds un pavēlēja nojaukt cietokšņa nocietinājumus, bet pats pārcēlās uz Kalkūni, kur iekārtoja savu štāba mītni. Makdonalda vadītās armijas daļas izvietojās rajonā starp Daugavpili un Krustpili un sastāvēja no 20 000 vīriem, pašā Daugavpilī atradās apmēram 6 000 kavalēristu un kājnieku. Oktobrī Makdonalds pārcēla savu štāba mītni uz Staļģenes muižu uz dienvidiem no Jelgavas.
Dinaburgas cietoksnī kopš tā uzcelšanas 19. gadsimtā bija dislocēts armijas garnizons, kur ievērojama daļa virsnieku bija vācu tautības. Starp tiem minami cietokšņa galvenais inženieris, vēlāk Dinaburgas pilsētas galva (1865—1870, 1874—1876) un pilsētas teātra dibinātājs Nikolajs Hagelstroms (1812—1884), Dinaburgas cietokšņa komandants Gustavs Helvigs (1776—1855), cietokšņa virsnieks un Dinaburgas pilsētas teātra dramaturgs Vasilijs (Vilhelms) fon Rotkirhs (1818—1891).
Operācijas "Dūres sitiens" laikā 1918. gada februārī Daugavpils cietoksni ieņēma Vācijas karaspēks. Operācijas "Ziema" laikā 1920. gada janvārī Daugavpils cietoksni ieņēma Polijas un Latvijas armijas vienības. Pēc uzvaras Latvijas brīvības cīņās Daugavpils cietoksnī līdz 1940. gadam dislocējās 4. Zemgales kājnieku divīzija.
Daugavpils cietokšņa plāns (1867)
Daugavpils cietokšņa aerofoto Pirmā pasaules kara laikā
Vācu armijas ieņemtais Daugavpils cietoksnis (1918)
Poļu armijas ieņemtais Daugavpils cietoksnis (1920)
Latvijas bruņoto spēju Zemgales artilērijas pulka kareivji Daugavpils cietoksnī
Daugavpils cietoksnis ir bastionu tipa cietoksnis, ar citadeli, priekštilta nocietinājumu un ārējiem nocietinājumiem. Mūsdienās saglabājies gandrīz pilnībā un kopā ar visiem nocietinājumiem aizņem gandrīz 2 km2 platību.
Pamatteritorija jeb citadeles daļa atrodas Daugavas labajā krastā un sastāda 1 km2. Pusi no citadeles — 50 ha aizņem dzīvojamā daļa un 50ha — nocietinājumu josla. Dzīvojamā daļa tika būvēta iepriekš sadalot to regulāras formas kvartālos, izplānojot ēku funkcijas, skaitu, formu un izvietojumu. Cietokšņa dzīvojamās daļas ēkas bija iepriekš izplānotas uzrasētas un uzbūvētas: pulvera noliktavas, artilērijas arsenāls, inženieru arsenāls, 4 kazarmas, komandanta māja, oficieru mājas staļļi, kalve, kara slimnīcas ēka, civiliedzīvotāju kvartāli un citi objekti. Līdz ar to Daugavpils cietoksnis pieder pie Nocietināto ideālo pilsētu kategorijas. Dzīvojamo daļu apjoza galvenais valnis, kas to atdalīja no aizsargceltņu joslas. Galvenā vaļņa garums bija apmēram 2,7 km, augstums 11—13 m un biezums apmēram 25 m. Galvenajā valnī bija izbūvēti 4 monumentāli vārti: Nikolaja, Mihaila, Aleksandra un Konstantīna vārti. Tie bija nosaukti par godu imperatoram Aleksandram I un viņa brāļiem lielkņaziem Nikolajam, Mihailam un Konstantīnam. Vārtu priekšā bija izveidotas tiltu un barjervartu sistēmas. Aizsargceltņu sistēmas pamatā bija bastioni — piecstūra formas aizsargceltnes, kas veidoja galveno ugunsjaudu. Cietokšņa pamatteritorijā bija 8 bastioni, kurus papildināja citas aizsargceltnes — kontrgardes ar kaponieriem, ravelīni, kurtīn-lunetes un reduītes. Artilēriju un cietokšņa aizstāvjus bija iespējams izvietot gan uz vaļņu valganga, gan aizsargceltņu kazemātos.
Daugavas kreisajā krastā bija uzbūvēts priekštilta nocietinājums, kas sargāja ceļu uz tiltu pāri Daugavai.
Ap cietoksni atrodas tā saucamie ārējie nocietinājumi: redutes — noslēgti vaļņi, kas ir autonomi nocietinājumi, lunetes — nenoslēgti vaļņi un varšavas nocietinājumi, kas atrodas abos Daugavas krastos un kuros ir izbūvēti kaponieri.
Cietokšņa aizsargceltnēs bija izveidoti kazemāti — no izturīgiem materiāliem būvētas telpas, kur patverties cietokšņa aizstāvjiem, izvietot artilēriju un aizstāvēties pret ienaidnieku.
Ap cietokšņa pamatteritoriju un priekštilta nocietinājumu bija noteikta esplanāde — 1,5 km plata no apbūves brīva, cauršaujama josla, kura nedrīkstēja atrasties neviena civilā ēka — tikai nocietinājumi. Aiz esplanādes sākās priekšpilsētas apbūve.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pārbūvētas un atjaunotas vairākas Daugavpils cietokšņa ēkas:
- Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs (DMRAC) Daugavpils cietokšņa arsenāla ēkā Mihaila ielā 3 ir multifunkcionāla kultūras, mākslas un izglītības iestāde, kurā glabājas vairāki Marka Rotko gleznu oriģināli;
- Tehnikas un industriālā dizaina centrs „Inženierarsenāls" Imperatora ielā 8 (pārbūves autori: SIA REM PRO sadarbībā ar SIA Konvents, Ilze Ratniece, Pēteris Blūms).
- Pulvera noliktava (Martinsona māja) Nikolaja ielā 1 (pārbūves autors: SIA REM PRO, Ilze Ratniece). Bijušā šaujampulvera arsenāla ēkā izstādīti Daugavpilī dzimušā keramiķa Pētera Martinsona darbi un Ķīpsalas keramiķu darbu kolekcija.[3]
Gadsimtu gaitā cietoksnī sāk attīstīties urbāna ekosistēma. Daudzas dzīvnieku un augu sugas apdzīvo cietokšņa vaļņus, grāvjus, kazemātus un drenāžas galerijas. No nozīmīgākajām cietokšņa dabas vērtībām var minēt ziemojošo sikspārņu koloniju un vairogvēžus.
Ziemojošo sikspārņu kolonija
Daugavpils cietoksnī ir lielākā Latvijā un otrā/trešā lielākā Baltijā ziemojošo sikspārņu kolonija (apmēram tikpat liela kolonija ir Kauņas fortos Lietuvā, bet vislielākā Baltijā ir Piusas alās Igaunijā). Ik ziemu te tiek uzskaitīti ap 1000 īpatņiem. Cietokšņa kazemātos ir konstatētas 5 sikspārņu sugas: ūdeņu naktssikspārņi (Myotis daubentonii), dīķu naktssikspārņi (Myotis dasicneme), Branta naktssikspārņi (Myotis brandtii), ziemeļu sikspārņi (Eptesicus nilssonii) un garausainie sikspārņi (Plecotus auritus). Aptuveni 85% no visiem uzskaitītajiem īpatņiem sastāda ūdeņu naktssikspārņi un tie ir 85% no visiem Latvijā uzskaitītajiem ziemojošajiem ūdeņu naktssikspārņiem. Uz ziemošanu Daugavpils cietoksnī sikspārņi pulcējās no 100 km rādiusa, ietverot Lietuvas un Baltkrievijas teritorijas, līdz ar to tā ir starptautiskas nozīmes ziemojošo sikspārņu kolonija.
Vairogvēži
2013. gada maijā cietokšņa aizsarggrāvjos konstatēti vairogvēži. Vairogvēži ir relikta dzīvnieku grupa, kas saglabājusies bez ievērojamām izmaiņām kopš triasa perioda (apmēram pirms 250—200 miljoniem gadu). Senās izcelšanās dēļ vairogvēžus mēdz dēvēt arī par dzīvajām fosilijām. Tie ir Latvijā maz pētīti, bet Eiropā lielākoties ļoti reti sastopami dzīvnieki. Pirmo reizi konstatēti aizsarggrāvī pie Daugavpils cietokšņa Mihaila vārtiem.
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
