Daugavas svīta

Daugavas svīta (D₃dg) ir augšdevona Frānas stāva stratigrāfiskā vienība Latvijā, kas ir izplatīta lielā valsts teritorijas daļā (Latvijas ielieces centrālajā daļā un Polijas-Lietuvas ieplakā), izņemot Latvijas ziemeļus un dienvidaustrumus. Svītas ziemeļu robeža iet no Baltijas jūras piekrastes uz dienvidiem no Pāvilostas rietumos līdz Alūksnei austrumos. Dienvidu robežai ir sarežģīta konfigurācija, un tā izsekojama no Skaistkalnes uz ziemeļaustrumiem līdz Ludzai. Tālāk ārpus Latvijas teritorijas svīta turpinās Pleskavas apgabalā, atsedzoties Veļikajas upes krastos, kā arī Baltkrievijas teritorijā. Dienvidu virzienā Daugavas svīta iestiepjas Lietuvas teritorijā, kur to faciāli aizvieto apakšdaļā Ņamuneļa slāņi, bet augšdaļā Istras svīta.

Atsegums Daugavas krastā lejpus Rīgas HES. Daugavas svīta.

Daugavas svīta transgresīvi uzguļ izskalotajiem un vietām karsta procesiem pakļautajiem Salaspils svītas dolomītiem, dolomītmerģeļiem, māliem un ģipšiem. Robeža ir skaidri izsekojama. Karotāžas diagrammās to raksturo lēcienveidīga gamma aktivitāte. Robeža starp Daugavas un Salaspils svītām būtībā ir robeža starp apakšējā un vidusfrāna nogulumiem. Augšdaļā svītu nosedz Katlešu svītas nogulumi. Šaurā joslā (1-10 km) gar izplatības rajona ziemeļu robežu un platākā (10-45 km) gar dienvidu malu Daugavas svītu sedz kvartāra nogulumi.^[1] Šajās zonās Daugavas, Tebras, Ventas, Abavas, Mēmeles, Lauces, Ogres, Lielās un Mazās Juglas, Gaujas, Aiviekstes, Ičas, Kiras, Kokavas, Vjadas, Rītupes, Ziemeļsusējas u.c. upju krastos ir sastopami Daugavas svītas atsegumi. Vispilnīgākais griezums ir gar Daugavas krastiem, no kuras arī ir ņemts svītas nosaukums (stratotipiskais atsegums ir Oliņkalns, kura lielākā daļa pašlaik atrodas zem Pļaviņu ūdenskrātuves ūdens). Svītas biezums svārstās no 5-8 m līdz 55-58 m.

Litoloģiskais raksturojums

Svītu veido metasomatiski kavernozi dolomīti ar reliktu organogēnu struktūru, kas mijas ar faciāli mainīgām dolomitizētu hemogēnu kaļķakmeņu, sedimentācijas dolomītu, gaišzilu un raibi krāsotu mālu slāņkopām, bet Latvijas rietumu daļā arī ar slāņainu, rozetveida ģipšu un ģipšdolomītu slāņkopām.

• Svītas apakšdaļā valsts ziemeļaustrumos dominē kaļķakmeņi, dienvidaustrumos un Centrālajā Latvijā metasomatiski dolomīti, bet rietumu daļā māli, dolomītmerģeļi un mālaini dolomīti. Dienvidrietumos tie mijās ar ģipšdolomītiem un slāņaini-rozetveida ģipšiem.
• Svītas augšdaļā visā valsts teritorijā stabili izsekojamas divas slāņkopas ar kavernoziem, metasomatiskiem dolomītiem ar reliktu organogēnu struktūru un gliemeždolomītiem. Šīs slāņkopas transgresīvi uzguļ uz izskalotām un stratigrāfiski pārrautām apakšējās daļas slāņkopām.

Latvijas pašos austrumos un Pleskavas apgabalā dolomītus visos līmeņos nomaina kaļķakmeņi. Rietumlatvijas ziemeļu daļā parādās smilšakmeņu starpslāņi. Svītas ritmiskā uzbūve, kā arī apakšējās un augšējās daļas slāņu proporcija stabili saglabājas visā Galvenajā devona laukā.

Stratigrāfiskais dalījums

Svīta sastāv no piecām apakšnodaļām jeb slāņiem ar ģeogrāgiskiem nosaukumiem, katra no kurām pārstāv pilnu transgresīvu ritmu. P. Liepiņš tās apvienoja trijās pasvītās. Apakšējā no tām (saukta arī Oliņkana rida) sastāv no Porhovas un Svinordas slāņiem. Vidējā pasvīta (saukta arī Selgu rida) pārstāv Ilmeņa slāņus, kurus Lietuvā pārstāv Ņamuneļa slāņi (Tatulas svīta). Augšējā pasvīta (saukta arī Kranciema rida) apvieno Buregas un Altovas slāņus. Lietuvā to pārstāv Istras svīta (šaurā nozīmē).

Savukārt, V. Sorokins šos piecus slāņus apvieno divos horizontos. Kudupes horizonts sastāv no Porhovas, Svinordas un Ilmeņa slāņiem, un atbilst pirmās lielās vidusfrāna transgresijas laikam un tai sekojošajai regresijai Austrumeiropas platformas ziemeļrietumos. Bet Priedulāju horizonts apvieno Buregas un Altovas slāņus un atbilst vidusfrāna transgresijas maksimālās izplatības laikam. Atšķirībā no Kudupes horizonta nogulumiem un jaunākajiem nosedzošajiem Sņežas (Katlešu) nogulumiem Priedulāju nogulumi ir ne tikai visvairāk izplatītie normālas jūras apstākļu nogulumi, bet tiem ir mazāka faciālā un biezuma mainība.

Paleontoloģiskais raksturojums

Apakšdaugavas pasvītas (Oliņkalna rida) vecumu nosaka slēdzenes pleckāju komplekss: Atrypa koloschka, A. svinordi, A. bifidaeformis, A. krylovae, Spinatripa semilukiana, Cyrtospirifer schelonicus, C. rudkinensis, Tenticospirifer stolbovi, Chonetipustula ex gr. ilmenica, Productella schelonica, Cyrtina demarlii, Theodossia svinordensis. Lielāka daļa no augstākminētajiem pleckājiem ir sastopama tikai valsts ziemeļaustrumos. Vēl apakšējai pasvītai ir raksturīgi vēderkāji - Bellerophon petinensis, Murchisonia aff. pusilla, Platyschisma kirchholmiensis, Naticopsis inflata, N. kirchholmiensis, Flemingia koloschkensis, “Pleurotomaria” stolbovi, nautiloīdi (galvkāji) - Pachtoceras un Cyrtoceras, rugozas no grupas Prismatophyllum hexagonum, pārogļotas aļģes Chaetocladus plumula, Coactillum, Girvanella, Bevocastria. Un vēl ir zināmas krama sūkļu vienasu spīkulas, kā arī bruņuzivju Plourdosteus sp. paliekas un Ptyctodus zobu plātnītes.

Vidusdaugavas pasvītā (Selgu rida) bez jau minētajiem pleckājiem ir sastopami Cyrtospirifer ex gr. disjunctus, Mucrospirifer tichomirovi, Chonetipustula petini, kā arī dažādas gliemenes – Schizodus devonicus, Avicula (Leptodesma), Avicula (Actinopteria), Aviculopecten (Protolyriopecten), Macrodon, Megalodon, Myalina. Bez to ir zināmas konhostraku Glyptoasmussia ex gr. vulgaris, lingulīdu Lingula sp., gliemeņvēžu paliekas, jūras liliju kātiņu posmi un umbellu utikulas,

Augšdaugavas pasvītas (Kranciema rida) vecumu nosaka slēdzenes pleckāji – Tenticospirifer tenticulum, Atrypa uralica, Ilmenia altovae, Productella tschudica, tabulāti – Aulopora heckeri, A. schelonica, A. ex gr. compacta, Pachypora ex gr. ilmenica, vēderkāji – Cyrtolites euomphaloides, Platyschisma uchtensis. Augšējā pasvītas nogulumos ir sastopamas tās pašas vēderkāju sugas, kas ir izplatītas apakšējā pasvītā. Bez to ir plaši sastopamas stromatoporas Actinostroma, Clathrodictyon, Gerronostroma, Parallelopora, Stromatopora, kā arī koncentriski-slāņaini sfēriski stromatoporu-aļģu saaugumi un onkolīti (agrāk pārsvarā uzskatīti kā Girvanella ampleufurcata).

Derīgie izrakteņi

Daugavas svītas dolomītus plaši izmanto rūpniecībā. Tie ir mūsu valsts visizturīgākie un salturīgākie ieži, tādēļ noderīgi šķembu ražošanai. Lielākās atradnes ir pie Pļaviņām, (Rīteru, Selgas, Aiviekstes) un Jēkabpils (lielā mērā jau izstrādātas), uz austrumiem no Rīgas (Remīnes, Kranciema, Gaitiņu), kā arī Rēzeknes (Pērtnieku) un Ludzas (Salenieku) rajonos. Latvijā ražotās šķembas tiek lietotas betona liesināšanai un ceļu būvēm.

Dolomīta šķembu ražošanā ražošanas procesā rodas daudz atkritumiežu. Tās ir sīkšķembas, kuru diametrs mazāks par 5 mm, kā arī dolomītmilti, kas rodas šķembas mazgājot. Izžāvēti dolomīta milti tiek lietoti augsnes kaļķošanai, taču žāvēšana prasa lielu enerģijas patēriņu. Piemērotākas ir sīkšķembas. Tāpat sīkšķembām var būt liela nozīme betona un dzelzbetona ražošanā. No tām var iegūt augstas kvalitātes smilts frakciju betona liesināšanai.

Daugavas svītas dolomīti noder arī par būvakmeņiem un apdares materiālu. Piemēram, Rīgas Kongresu nama apdarei tika izmantots sārtais Kranciema dolomīts. Plaši pazīstams ir arī Saulkalnes sārtais gliemeždolomīts, kuru līdz 1970. gadu sākumam plaši lietoja par apdares un dekoratīvo materiālu.^[2]

Daugavas svītas dolomītiem ir liela nozīme arī ūdensapgādē, jo tie bieži vien ir plaisaini un kavernozi, un tajos ir daudz dzeršanai un tehniskajām vajadzībām piemērota ūdens. Tiesa gan, ūdens ir samērā ciets, un tādēļ dzeršanai un karsēšanai paredzēto ūdeni ir vēlams mīkstināt.

Atsauces

1. Latvijas daba. 1. sējums. Rīga : Preses nams. 1994. 220. lpp.
2. V. Kuršs. Devonā, zivju laikmetā. Rīga, "Zinātne", 1984. Sērija "Daba un mēs"