From Wikipedia, the free encyclopedia
Dainis Īvāns (dzimis 1955. gada 25. septembrī Madonā) ir latviešu žurnālists un politiķis. Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs (1988—1990), LSDSP priekšsēdētājs (2002—2005).[1]
| Dainis Īvāns | |
|---|---|
 | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1955. gada 25. septembrī Madona, Latvijas PSR (tagad  Latvija) |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija |
DCP LSDSP (1998—pašlaik) |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Elvīra Hrščenoviča |
| Profesija | filologs |
| Augstskola | LVU |
Dzimis 1955. gadā Madonā. Mācījās Madonas 1. vidusskolā, studēja Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultātē. Sākotnēji strādāja par latviešu valodas un literatūras skolotāju un Teātra muzeja līdzstrādnieku, vēlāk bija Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā. Kopš 1979. gada publicēja rakstus par teātri un literatūru, bija Latvijas televīzijas literāro un teātra raidījumu autors un redaktors.[2] 1982. gadā publicēts Īvāna rakstīts nekrologs Leonīdam Brežņevam.[3]
1986. gadā Īvāns sāka strādāt žurnālā "Skola un Ģimene", rakstīja par vides aizsardzības un nacionālās identitātes saglabāšanas tēmām lakrakstos "Skolotāju Avīze" un "Padomju Jaunatne". Lielu polularitāti ieguva viņa un Artūra Snipa laikrakstā "Literatūra un Māksla" publicētais raksts "Par Daugavas likteni domājot" pret Daugavpils HES būvi, kas saņēma Žurnālistu savienības 1986. gada balvu par gada aktuālāko publicistiku. 1987. gadā Dainis Īvāns bija viens no sabiedrības kampaņas par Daugavas ielejas virs Daugavpils (Daugavas loku) saglabāšanu, kas beidzās ar Latvijas PSR valdības publisku atteikšanos no spēkstacijas celtniecības.[2]
Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā Dainis Īvāns uzstājās 1988. gada 7. oktobra manifestācijā Mežaparka estrādē un 1988. gada 9. oktobrī viņu ievēlēja par Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāju. Pēc Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 15. februāra "Deklarācijas jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību" Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs Īvānu iekļāva komisijā pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai.[4]
1990. gadā Īvānu ievēlēja par Latvijas Republikas Augstākās padomes deputātu un Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmo vietnieku, 1992. gada februārī viņš atkāpās no šā amata. Vēlāk bija laikraksta "Neatkarīgā Cīņa" komentētājs un kultūras nodaļas vadītājs, laikraksta "Literatūra. Māksla. Mēs" redaktors, TV programmas "Laikmeta pieskāriens" vadītājs.[2] 1998. gadā iestājās LSDSP, bija partijas priekšsēdētājs no 2002. līdz 2005. gadam, vēlāk LSDSP priekšsēdētāja vietnieks. No 2001. gada līdz 2009. gada jūnijam D. Īvāns bija Rīgas domes deputāts, Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas, vēlāk Vides komitejas vadītājs.
Īvāns sarakstījis scenārijus vairākām dokumentālajām filmām: "Gaismas atgriešanās" (1993), "Astoņas zvaigznes" (2017), "Dziesmuvara" (2018), "Mans zelts" (2020). Īvāns ir arī teksta autors — dokumentālajām filmām "Baltijas sindroms II" (1993), "Atmodas antoloģija" (2013), "Dziesmuvara" (2018), "Mans zelts" (2020).
Scenārija autors vēsturiskajai drāmai "Zeme, kas dzied" (2024).[5]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
