Bonifācijs Daukšts
From Wikipedia, the free encyclopedia
Bonifācijs Daukšts (dzimis 1950. gada 12. decembrī kā Bonifācijs Ignats Daukšts[1], miris 2024. gada 27. aprīlī) bija latviešu vēsturnieks un diplomāts[2], Publiskās atmiņas centra dibinātājs.[3]
| ||||||||||||||||
| ||||||||||||||||
Dzīvesgājums
Dzimis 1950. gada 12. decembrī (citos avotos 1948. gadā[1]) Preiļu rajona Aglonas ciema "Brīvniekos" Staņislava Daukšta ģimenē. Mācījās Aizpuriešu pamatskolā, tad Aglonas vidusskolā (1962—1969). Studēja LVU Vēstures un filozofijas fakultātē (1969–1974). Bija vēstures skolotājs Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Rīgas pilsētas 16. profesionāli tehniskajā skolā, Rīgas 4. vakara (maiņu) vidusskolā. Viņa dzeja bija publicēta latviešu periodiskajos izdevumos. No 1977. gada bija Latvijas Valsts universitātes PSRS vēstures katedras pasniedzējs.[4] Saņēma PSRS Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrijas un VĻKJS CK balvu.[5] Vēlāk strādāja Vissavienības Politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskajā nodaļā (t. s. Zinību biedrībā) kā lektors.[6]
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Daukšts bija Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Politiskā departamenta vadošais speciālists Austrumeiropas valstu lietās (1991–1992),[7] vēlāk nodaļas vadītājs, departamenta direktors. Līdztekus no 1991. gada līdz 1994. gadam studēja aspirantūrā, aizstāvēja zinātņu doktora disertāciju par PSRS un Latvijas Republikas attiecībām 1930. gados.[8] Papildinājās Ķīnas Tautas Republikas Augstākajā diplomātijas skolā Pekinā. Latvijas Republikas pagaidu pilnvarotais lietvedis Ungārijā (1995–1996), vēlāk Latvijas Republikas pastāvīgais pārstāvis ANO atomaģentūrā Vīnē, pirmais sekretārs sūtniecībā Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā, vēlāk Latvijas Republikas vēstniecības Lietuvā padomnieks.[9]
Baltijas un Ziemeļvalstu vēstures un politikas pētījumu centra viceprezidents kopš 2003. gada, Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks kopš 2009. gada, Publiskās atmiņas centra padomes loceklis kopš 2016. gada,[10] Latvijas Universitātes viespētnieks, LPSR VDK pret tautu vērsto totalitāro noziegumu dokumentu digitalizācijas krātuves padomes loceklis.[11]
No 2014. līdz 2024. gadam[12] Daukšts bija LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis,[13][14][15] 2018. gadā ar citiem vēsturniekiem, politologiem, filozofiem, sociologiem un juristiem viņš nodibināja Publiskās atmiņas centru, darbojās tās padomē.[3]
Daukšts aizsaulē devās Vīnē, Austrijā. Bonifāciju Daukštu izvadīja 2024. gada 25. maijā Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu draudzes dievnamā Klostera 2,[16] Rīgā.
Literārā darbība
Daukšta dzeja publicēta dzejas krājumā "Acis" (1981), atdzejojis ukraiņu jaunos dzejniekus un Mihaila Ļermontova darbus.[17] Māris Melgalvs rakstīja,[18] ka Daukšta 'dzejas cilvēks' ir vitāls, tajā apvienota dabas izjūta, no senčiem pārmantotais darba tikums un prasme saskatīt daiļo, īpaši sievietēs, citi literatūras kritiķi norādīja, ka Daukšts dzejā variē sen zināmo, sen atrasto un allaž jauno tēmu — kur jēga — vai mūžīgā trauksmē, vai mūžīgā norimšanā — bet neko savdabīgu, jaunu un savu Bonifācijs Daukšts nav atradis.[19]
Darbi
- Bonifācijs Daukšts. Kopveža Voldemāra Ozola kara gaitas un politiskā evolūcija. Rīga, LU Akadēmiskais apgāds, 2012.
- Bonifācijs Daukšts. Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām (1929—1940). Rīga, LU akadēmiskais apgāds, 2012.
- Bonifacijus Daukštas. La jeunesse orageuse de l'ange d'Užupio, Vilniaus apskritis (Trakai), 1985.
Ģimene
Kopš 1973. gada bija precējies ar vēsturnieci Viju Daukšti, dēls Mārtiņš Daukšts.
Atsauces
Wikiwand - on
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.