Antonijs Posevino

Antonijs Posevino (itāļu: Antonio Possevino, latīņu: Antonius Possevinus; 1533—1611) bija itāļu izcelsmes jezuītu priesteris, diplomāts un rakstnieks. Romas pāvesta Gregora XIII legāts Ziemeļeiropā (Zviedrijā un Maskavijā).

Antonijs Posevino Antonio Possevino Personīgā informācija Dzimis 1533. gadā Mantuja, (tagad  Itālija) Miris 1611. gada 26. februārī Ferrāra

Dzīvesgājums

Dzimis 1533. gadā Mantujā, mācījās Romā, kur kļuva par kardināla Gonzagas sekretāru. 1559. gadā Posevino iestājās Jēzus biedrībā un 1560. gadā viņu nosūtīja sludināt pret kalvinistiem Savojā, 1561. gadā Parīzē un citur Francijā. Bija Aviņonas un Lionas jezuītu kolēģiju rektors. 1573. gadā viņš kļuva par Jēzus biedrības ģenerāļa Merkuriano sekretāru. 1577. gadā viņš kā pāvesta pārstāvis ieradās Zviedrijā, lai palīdzētu karaļa Juhana III un viņa lietuviešu sievas Katrīnas mēģinājumiem no jauna pievērst zviedrus katoļu ticībai. Tomēr šo uzdevumu Posevino nespēja paveikt un 1580. gadā atgriezās Romā.

1581. gadā Posevino kā pāvesta legātu nosūtīja uz Krieviju kā starpnieku Livonijas kara pamiera sarunām starp caru Ivanu IV un Polijas-Lietuvas valdnieku Stefanu Batoriju. 1581. gada jūlijā viņš kopā ar četriem jezuītu brāļiem sasniedza karaļa Stefana apmetni Polockā, bet 4. augustā tikās ar Maskavijas pārstāvjiem. 18. augustā karalis Stefans sāka Pleskavas aplenkumu, kas turpinājās piecus mēnešus. 30. augustā cars Ivans IV savā Smoļenskas apmetnē uzņēma pāvesta delegāciju un piekrita, ka Antonio Posevino darbosies kā starpnieks starp caru un karali, krievu valodu protošais Stefans Drenockis (Stefan Drenocky) no Zagrebas paliks Maskavijā, bet Džovanni Paolo Kampana pāvestam ziņos par sarunu rezultātiem. 1581. gada 5. oktobrī Posevino un Kampana atgriezās Polockā. Par sarunu vietu tika nozīmēta Jamas Zapoļnajas sādža (19. gs. nosaukta par Jamu Zapoļskaju) pie Pleskavas, bet tā kā sādža bija nodegusi, tad sarunas pārcēla uz Kiverovas Goras sādžu. Sarunas ar Romas pāvesta legāta Antonio Posevino starpniecību veda Maskavas lielkņaza pārstāvji vojevoda Dmitrijs Jeļeckis (Елецкий), vojevoda Romāns Olferjevs (Олферьев) un Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieka pārstāvji vaivads Janušs Zbaraskis (Zbaraski) un lietuviešu kņazs Alberts Radvils. 10. janvārī, kad jau šķita, ka vienošanās ir panākta, maskavieši pēkšņi uzstāja pievienot līgumam, ka Maskavijas lielkņazs nodod Polijas karalim ne tikai ieņemtos Livonijas cietokšņus, bet arī neieņemto Rīgas brīvpilsētu un Kurzemes bīskapiju, pār kuru bija valdījis karalis Magnuss. Legāts Posevino kategoriski pret to iebilda un krievi bija spiesti piekāpties.^[1] 1582. gada 15. janvārī Jamas Zapoļskas miera līguma teksts bija sastādīts un to parakstīja.

1583. gadā Romas pāvests iecēla Posevino par savu nunciju Polijā ar uzdevumu cīnīties pret reformāciju Livonijā un Transilvānijā. Posevino piedalījās lielajā Varšavas Seimā, kas pieņēma rezolūcijas par labu katoļu ticībai. Viņš sludināja Livonijā, Saksijā, Bohēmijā un Transilvānijā, rakstīja traktātus un izplatīja grāmatas par katoļu doktrīnu. Viņš veicināja Viļņas jezuītu kolēģijas pārvēršanu par universitāti. Pateicoties viņa centieniem, jezuītu kolēģijas Bohēmijā un Transilvānijā varēja uzņemt zviedru un rutēņu studentus un 1596. gadā tika noslēgta Brestas ūnija par Baltkrievijas un Ukrainas Uniātu baznīcas izveidi, kas pakļāvās Romas pāvestam, saglabājot pareizticības reliģiskos rituālus.

Pēc karaļa Stefana nāves 1587. gadā Posevino četrus gadus Padujas Universitātē bija teoloģijas profesors, tad atgriezās Romā, rakstīja par teoloģiju, vēsturi un filozofiju, apmeklēja Itālijas bibliotēkas.

Miris 1611. gada 26. februārī Ferrārā.

Darbi

Antonija Posevīna grāmatas "Maskavija" titullapa (Viļņa, 1586).

• Apparatus sacer ad scriptores Veteris et Novi Testamenti (kopotie raksti, izdoti 1606. gadā Venēcijā);
• Del sacrificio dell'altare (Liona, 1563);
• Risposta a Pietro Vireto, a Nicolò Balbani et a due altri heretici (Aviņona, 1566);
• Il soldato cristiano (Roma, 1569);
• Notæ verbi Dei et Apostolicæ Ecclesiæ (Poznaņa, 1586);
• Moscovia (Viļņa, 1586);
• Iudicium de Nuae militis Galli, Ioannis Bodini, Philippe-Mornaei et Nicolai Machiavelli quibusdam scriptis (Roma, 1592, Liona, 1593);
• Bibliotheca selecta qua agitur de ratione studiorum in historia, in disciplinis, in salute omnium procuranda 2 sējumos (Roma, 1593);
• Apparatus ad omnium gentium historiam (Venēcija, 1597);
• Nuova risposta di giovanni Filoteo di Asti alla lettera di un theologo incognito scritta ad un sacerdote suo amico sopra le censure, et interdetto di Papa Paolo V. contro la Signoria di Venezia (Boloņa, 1606);
• Risposta del sig. Paolo Anafesto all'auuiso del sig. Antonio Quirino, nobili venetiani, circa la scommunica della santità di papa Paolo V. contro il Duce, & Senato di Venetia (Boloņa, 1607).

Literatūra

• S. Polčin. Une tentative d'union au XVIe siècle: la mission religieuse du père Antoine Possevin S. J. en Moscovie (1581—82), Roma 1957, pp. 13, 17, 18.

Atsauces

1. Антонио Поссевино: Протоколы Ям-Запольского перемирия (fragmenti krieviski)