From Wikipedia, the free encyclopedia
Akts (no vācu: Akt, kas savukārt no latīņu: actus) ir viens no tēlotājas mākslas žanriem vai arī atsevišķs darbs, kurā ar cilvēka kailķermeņa attēlojumu izsaka priekšstatu par skaisto, eksistences un jūtu neatkārtojamību.[1]
Akts var būt arī tikai studija ķermeņa proporciju attēlošanai vai arī uzmetums topošajam mākslas darbam. Glezniecības vēsturē kailķermeņa, īpaši sievietes attēlošana glezniecībā kā jauns motīvs parādījās 15. gadsimtā, pateicoties itāļu gleznotājiem, kad Florencē, Mediči galmā uzplauka neoplatonisma idejas, cildinošas skaistumu. Tāpēc mākslinieki ar cilvēka kailķermeņa attēlojumu sāka izteikt priekšstatu par skaisto gan proporciju, gan jūtu pasaulē.Eiropas mākslā par pastāvīgu žanru izveidojās 17. gadsimtā.[2]
15. gadsimta beigās un nākamā gadsimta sākumā par vīriešu skaistuma prototipu kalpoja jauns, slaids vīrietis, kas atgādinājis efēbu — jaunieti, nevis reālu vīrieti. Vairākus gadu desmitus vēlāk par skaistuma etalonu tika uzskatīti vecāki vīrieši ar spēcīgiem muskuļiem un lieliem kauliem. Glezniecības vēsturē pastāvējuši atšķirīgi vīrieša figūras attēlojuma veidi, dominējot periodiski vienam vai otram, kas nav mainījies arī mūsdienās. Mūsdienu aktu glezniecībā svarīgais ir tas, ko mākslinieks vēlas ar to pateikt.[3]
Sievietes kailķermeņa attēlošanas kanoni aktu glezniecībā ir mainījušies daudz vairāk, bet dominēja idealizēts sievietes tēls ar slēptu juteklību, ko veicināja juteklisms, ko vīrieši juta, aplūkojot sievietes augumu, tāpēc akti ar sievietēm tiek attēloti daudz brīvāk. Jau 15. gadsimta beigās Leonardo da Vinči savos aktos sievieti parāda skaisti erotiski un reāliski miesiski, bet nākamā gadsimta itāļu gleznotāja Ticiāna darbi aktu glezniecības vēsturē ir visnozīmīgākie, kuru vidū īpaši izceļas "Urbīno Venera".[4] 17. gadsimtā sāka parādīties aktos sieviešu atainojumi ar reālām ķermeņa aprisēm. Rubenss savos darbos sludināja baudu un dzīves realitāti, apjūsmodams ražena auguma sievietes,[5] savukārt Karavadžo aktos gleznojis slimus, vecus, slīkoņus, parādot neglīto.[6] 18. gadsimtā aktu mākslā atkal parādījās sievietes juteklība, 19. gadsimta sākuma posmā atgriezās klasiskā skaistuma etaloni, glezniecībai raksturīgs erotiskais figūras traktējums, bet gadsimta beigās aktualizējās modernais akts, kas šokēja sabiedrību, parādīdams prostitūtu aktus, kas bija franču impresionistu un reālistu darba lauks.[7] 20. gadsimta aktu glezniecībā harmoniju nomaina neglītais un atbaidošais, piesaistot skatītāja uzmanību un protestējot par cilvēces radīto karu.[8] Šī posma viens no nozīmīgākajiem māksliniekiem ir minams Pikaso, kurš, aktos saglabādams emocionālo iedarbību, atmetis erotismu un vizuālo ticamību, kā arī izmantojis deformācijas.[9]
Gleznotāju vidū minami Mikelandželo, Leonardo da Vinči , Rubenss, Nikolā Pusēns, Fransuā Bušē, Gistavs Kurbē, Pjērs Ogists Renuārs, Eduārs Manē, Ticiāns, Fransisko Goja, Pols Sezans, Pablo Pikaso, Karavadžo, Anrī Žervekss, Žoržs Serā un citi.
Gleznotāju vidū minami Sigismunds Vidbergs, Paulis Postažs, Kārlis Padegs, Kārlis Brencēns, Normunds Brasliņš un citi.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
