1991. gada 3. marta aptauja bija Latvijas Republikas iedzīvotāju aptauja, kurā tika uzdots jautājums: "Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?". Tautas nobalsošanā piedalījās 1 666 128 (87,56%) balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju, no kuriem 1 227 562 (73,68%) izvēlējās atbildi "jā", bet 411 374 (24,69%) atbildēja "nē".[2] Aptaujā piedalījas arī PSRS karaspēka daļās pierakstītie Latvijas Republikas pastāvīgie civiliedzīvotāji.[3]
| «Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?» | ||
|---|---|---|
| Izvēle | Balsis | Procents |
 Par |
1 227 562 | 73.68% |
| Pret | 411 374 | 24.69% |
| Nederīgas vēlēšanu zīmes | 27 192 | 1.63% |
| Kopā | 1 666 128 | 100.00% |
| Vēlētāju aktivitāte | 87.56% | |
| Vajadzīgā vēlētāju aktivitāte | 50% | |
| Elektorāts | 1 902 802 | |
| Avots: [1] | ||
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 5. augustā PSRS ar speciālu likumu iekļāva Latvijas teritoriju savā sastāvā kā administratīvu vienību ar nosaukumu Latvijas PSR, kuru daļa valstu tā arī nekad neatzina par valsti un starptautisko tiesību subjektu.[4]
Teherānas konferences laikā 1943. gada 1. decembrī ASV prezidents Franklins Rūzvelts ierosināja veikt plebiscītu, lai noskaidrotu Baltijas valstu tautu gribu par pievienošanos PSRS. Lai arī Staļins piekrita nobalsošanas rīkošanai nenoteiktā nākotnē,[5] tomēr Aukstā kara apstākļos šāda veida referendums netika izdarīts.
Pēteris Laķis par referenduma iespējamību Padomju Savienībā rakstīja: "Komunistiskā ideoloģija principā izslēdz demokrātisku vēlēšanu iespējamību. Šī politiskā sistēma atļauj īstenot vien pseidovēlēšanas, kad jau iepriekš ir droši zināmi to rezultāti. Tā bija arī šajā gadījumā. Rezultātiem katrā atsevišķā republikā nebūtu nekādu "tiesiski politisku" seku. Konsultējošu nozīmi varēja iegūt vien visas impērijas sabiedrības viedoklis — sniegt vai ne “brīvlaišanas atļauju” Baltijas valstīm. Tādēļ arī tik droši varēja organizēt referendumu." Tomēr jau 1990. gada aprīlī tika pieņemts PSRS likums,[6] kas paredzēja republikām iespēju izstāties no Savienības, rīkojot divus secīgus referendumus tikai izejošajā republikā, un tajā pašā gadā komunistiskās partijas vadošā loma bija izslēgta no PSRS konstitūcijas.
No 1991. gada 13. līdz 27. janvārim Rīgā un citās Latvijas pilsētās pret PSRS bruņotajiem spēkiem tika organizēti aizsardzības pasākumi ar plašu civiliedzīvotāju iesaistīšanos, kas pazīstama kā Barikāžu laiks. Kā atbildes reakcija uz šiem uz citiem līdzīgiem notikumiem bija PSRS valdības 1991. gada janvārī pieņemtais lēmums rīkot referendumu par PSRS saglabāšanu, plašāk pazīstamu kā 1991. gada 17. marta referendumu.
Baltijas republiku valdības, kas 1990. gada sākumā bija deklarējušas savu valstu suverenitāti, izšķīrās par neatkarīgu tautas aptauju rīkošanu, tādējādi apsteidzot šo pasākumu. Lai arī LPSR AP vēlēšanu rezultāti un socioloģiski pētījumi liecināja, ka LTF nostāju atbalsta arī liela mazākumtautību pārstāvju daļa, tai nācās grūti izšķirties par šo soli, kurā visādā ziņā bija jāgūst uzvara. Aptaujai tika piedāvāti dažādi jautājuma formulējumi, taču galu galā tas tika pieņemts šādā redakcijā: “Vai jūs esat par demokrātisku un neatkarīgu Latviju?”
Tautas nobalsošanas Baltijas valstīs notika 9. februārī Lietuvā, 3. martā Latvijā un Igaunijā. Atšķirībā no citām Baltijas republikām, Latvijā nebija nevienas pilsētas vai rajona, kurā vairākums izvēlētos atbildi "nē", pat ne Daugavpils,[7] kurā no LTF saraksta AP netika ievēlēts neviens deputāts. Taču "pret" balsoja līdz pusei no mazākumtautību pārstāvjiem, un Latvijā, salīdzinājumā ar abām pārējām Baltijas republikām, bija viszemākais pieņemtā valsts attīstības ceļa atbalstītāju īpatsvars, jo "pret" nobalsoja praktiski ceturtdaļa balsotāju.
| Latvijā | Lietuvā | Igaunijā | |
|---|---|---|---|
| Balsoja % balsstiesīgo iedz. | 87,56 | 84,74 | 82,86 |
| Par (%) | 73,68 | 90,47 | 77,83 |
| Pret (%) | 24,69 | 6,56 | 21,43 |
| Nederīgi biļeteni (%) | 1,63 | 2,97 | 0,74 |
Latvijā aptaujā piedalījās ap 87,6% balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem 73,6% izvēlējās atbildi "jā". Salīdzinot Baltijas valstu etnisko sastāvu Lietuvā 1991. gadā dzīvoja ap 20% mazākumtautību pārstāvju, Igaunijā — ap 40%, bet Latvijā — ap 48%.
1992. - 1994. gados no Latvijas izvesto PSRS militārpersonu un to ģimenes locekļu (karaspēka daļās pierakstītie pastāvīgie civiliedzīvotāji, kam bija tiesības balsot šajā aptaujā) kopējais skaits bija ap 90 tūkst.[8] No tiem militārpersonas sastādīja apmēram 50 tūkst.[9]
3. marta aptaujas rezultāti liecināja par latviešu sabiedrības un Latvijas demokrātisko aprindu saliedēšanos ap latviešiem ceļā uz nacionālo neatkarību. Tā laika politiskie lozungi bija "Latvieši un krievi – vienā pusē!", "Visi kopā – pret militārismu!", "Latvijas ļaudis – pret Maskavas mēģinājumiem iejaukties Latvijas lietās!"[10]
Pēteris Laķis vēlāk rakstīja: “Etniski tik daudzveidīgā sabiedrība bija apliecinājusi pietiekami pārliecinošu lojalitāti Latvijas leģitīmās varas ceļam. Ne tikai neatkarībai, bet arī demokrātijai.[11] Atbalstu Latvijas neatkarībai galvenokārt izteica tie citu tautību cilvēki, kuri bija Latvijas Republikas pilsoņi vai viņu pēcnācēji, vai arī bija saglabājuši savu etnisko pašapziņu, neskatoties uz sovjetisma centieniem iznīcināt nacionālo pašidentifikāciju".[12]
Mazāks neatkarības atbalstītāju īpatsvars starp mazākumtautību pārstāvjiem bija viens no daudziem iemesliem, kādēļ LTF un citas vēlākās Latvijas politiskās partijas ieņēma stingrāku nostāju attiecībā uz Latvijas pilsonības piešķiršanu un citām padomju okupācijas sekām saistītiem jautājumiem, nekā tas bija pirms aptaujas rīkošanas. Rezultātā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas automātiski pilsonība netika dota lielākai daļai no mazākumtautību pārstāvjiem, arī tiem, kas balsoja "par" Latvijas neatkarību.[13]
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
