Šabis jeb Šābis (rakstos: Schabe, Schabbe) bija 1259. gada zemgaļu sacelšanās pret Livonijas ordeni karavadoņa iesauka, kas varētu nozīmēt "skābais". Pēc tam, kad zemgaļu senie sabiedrotie žemaiši un nekristītie kurši sakāva krustnešus Skodas kaujā, zemgaļi pēc Šabja ierosmes izraidīja katoļu garīdzniekus un fogtus, kas ievāca nodevas pēc 1254. gada aprīlī veiktās Zemgales sadalīšanas starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni. Rakstītos avotos karavadonis Šabis kā "viens brašs [kara]varonis, saukts Šabe" (ein vromer helt, hieß Schabe) minēts Livonijas Atskaņu hronikā.
Otro reizi rakstos Šabja vārds (Schabbe) pieminēts 1260. gada jūnijā Lietuvas karaļa Mindauga parakstītajā dokumentā, kurā karalis apsolīja dāvināt savu valsti Vācu ordenim gadījumā, ja pēc viņa nāves nebūtu likumīgu mantinieku.[1]
Kā liecinieki dokumentā pieminēti Kulmas bīskaps, Livonijas ordeņa mestrs Andreass no Felves un citi dižciltīgie: Lengvīns (Langwinus sororius noster), Ligeiķis (Lygeyke), Šabis (Schabbe), Bikšis (Bixe), Bune, Parbušis no Neres zemes (Parbusse de Nere), Gerdenis no Nalsenes, Veģis (Vege), Vešelis (Veseyele), Parbušis jaunākais un citi. Lai arī dokuments tiek reizēm uzskatīts par viltojumu, Šābja pieminēšana līdzās lietuviešu kunigaišiem liecina par viņa tā laika augsto sabiedrisko stāvokli.
Personvārda cilme
Vārda Šābis etimoloģija tiek saistīta ar nozīmi “skābs”. Arī citām baltu tautām sastopams gan šāds personvārds, gan šādas cilmes vietvārdi (Blese 1929).
Krusta kari pret zemgaļiem šajā laikā
1251. gadā Lietuvas dižkungs Mindaugs uzsāka sarunas ar Livonijas ordeņa mestru Andreasu no Štīrijas par pāriešanu kristīgajā ticībā, piekrītot tam, ka Zemgale un Žemaitija nonāktu Livonijas ordeņa pakļautībā. Turpmākos gadus notika regulāri un mērķtiecīgi krustnešu uzbrukumi zemgaļiem līdz 1254. gadā Zemgales novadus izdevās pakļaut. 1251. gadā tika likvidēta Zemgales bīskapija un pievienota Rīgas arhibīskapijai. 1254. gadā Rietumzemgali sadalīja starp trīs, bet Austrumzemgali starp diviem feodāliem senioriem. Rietumzemgalē Livonijas ordenim tika Tērvete un Dobele, Rīgas arhibīskapijai Silene un Žagare, Rīgas domkapitulam Dobene un Spārnene. Austrumzemgali sadalīja starp Rīgas arhibīskapu un ordeni, un Lielupe un Mēmeli bij šo abu daļu robeža. 1256. gada un 1259. gada sākumā pakļautie zemgaļi piedalījās savu jauno senioru pusē kaujās pret žemaišiem.
1259. gada rudenī, kad žemaiši pie Skodas bija sakāvuši ordeni, pēc Šābja padoma padzina soģus (fogtus). 1259/60. gada ziemā Livonijas ordeņa mestrs Burhards fon Hornhūzens sapulcināja lielus spēkus uzbrukumam Tērvetei, taču nespēja to ieņemt. Pēc zaudējuma Durbes kaujā un mestra bojāejas krusta karotāji bija spiesti pamest Dobenes pili un visu Rietumzemgali. 1261. gadā ordeņa mestrs Verners fon Breithauzens mēģināja atgūt Zemgali, bet tika sakauts. 1265. gadā Livonijas ordeņa mestrs Konrāds fon Manderns uzcēla Lielupes salā Mītavas pili, kas kļuva par krusta karu galveno bāzi Zemgalē. 1271./72. gada ziemā krustneši ieņēma Mežotnes un Tērvetes pilskalnus un nodedzināja Raktes pili, bet Tērvetē izveidoja 15 vācbrāļu garnizonu. 1272. gada 6. jūlijā arhibīskaps Alberts Zauerbērs un mestrs Valters fon Nortekens vienojās ar zemgaļu virsaišiem par jaunu līgumu, kas bija līdzīgs 1251. gadā noslēgtajam, jo paredzēja maksāt tādas pašas nodevas kā kuršiem un 3 reizes gadā, kad soģis ieradās noturēt pagastu, spiest tiesu.
Ārējās saites
Atsauces
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
