Ēnu ekonomika

Ēnu ekonomika jeb pelēkā ekonomika ir ienākumi, kas nav uzskaitīti oficiālajā statistikā, netiek deklarēti, un par kuriem netiek maksāti nodokļi. Ēnu ekonomika apvieno visus ekonomiskās darbības veidus, kuri būtu aplikti ar nodokļiem, ja dati par tiem būtu pieejami nodokļu iestādēm:

• Neuztvertā saimnieciskā darbība;
• Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas;
• Nelikumīgā darbība;
• Paralēlā darbība.

Tā ir būtiska problēma daudzās valstīs. Ēnu ekonomika veicina nevienlīdzīgu konkurenci, izkropļo tirgu un negatīvi ietekmē nodokļu iekasēšanu, kā arī tās dēļ pieejamie statistikas dati var sniegt politikas veidotājiem maldīgu priekšstatu par norisēm tautsaimniecībā.^[1]

Valsts ekonomiskās politikas uzdevums ir veidot stabilu ekonomiku. Tas nozīmē, ka brīdī, kad ir ekonomiskā lejupslīde, valstij jāstimulē ekonomika, piemēram, veicinot iedzīvotāju pirktspēju, bet brīdī, kad ekonomikas augšupeja draud ar ekonomikas pārkaršanu un ļoti augstu inflācijas līmeni, valstij jācenšas stabilizēt ekonomiku, piemēram, palielinot nodokļus. Ja ir pieejami neprecīzi dati, tad tiek pieņemti nepareizi lēmumi ekonomikas turpmākajai attīstībai, un gala rezultātā tiek panākta situācija, kad ekonomikas lejupslīde tiek veicināta vēl vairāk vai arī inflācijas līmenis tiek nevis samazināts, bet tas pieaug vēl vairāk. Šāda situācija var stabilu ekonomikas līdzsvaru pārvērst nestabilā, kuras raksturīgā pazīme ir stagflācija.

Ēnu ekonomiku veicina zems iedzīvotāju ienākumu līmenis, zema iedzīvotāju tiesiskā un ekonomiskā kultūra, dažādas nepilnības valsts likumdošanā, kā arī dažādi ierobežojumi, kas uzlikti preču un pakalpojumu cenām.

Skatīt arī

• Neformālā ekonomika

Atsauces

1. Agnese Bičevska, Ēnu ekonomikas analītiskās metodes^{[novecojusi saite]}

Ārējās saites

• Makroekonomika.lv
• Likumi.lv, Par Pasākumu plānu ēnu ekonomikas apkarošanai^{[novecojusi saite]}