zīdtauriņu dzimtas zvīņspārnis From Wikipedia, the free encyclopedia
Zīdtauriņš, zīdtārpiņš, arī mājas zīdtauriņš (Bombyx mori) ir zīdtauriņu dzimtas (Bombycidae) suga, kas pieder pie īsto zīdtauriņu ģints (Bombyx). Zīdtauriņš ir ekonomiski nozīmīgs kukainis, kuru izmanto zīda ražošanā. Zīdtārpiņu iecienītākā barība ir baltā zīdkoka (Morus alba) lapas, bet tie barojas arī ar sarkanā zīdkoka (Morus rubra) un melnā zīdkoka (Morus nigra) lapām.[9] Sugas zinātniskais nosaukums Bombyx mori atvasināts no latīņu valodas un latviski nozīmē zīdkoka zīdtārpiņš. Zīdtauriņa izdzīvošana un vairošanās ir pilnībā atkarīga no cilvēku aprūpes, šī suga nav sastopama savvaļā.
| Zīdtauriņš Bombyx mori (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 Zīdtauriņu pāris (mātīte apakšā) | |
 Zīdtārpiņi | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
| Klase | Kukaiņi (Insecta) |
| Kārta | Zvīņspārņi (Lepidoptera) |
| Dzimta | Zīdtauriņi (Bombycidae) |
| Ģints | Īstie zīdtauriņi (Bombyx) |
| Suga | Zīdtauriņš (Bombyx mori) |
| Sinonīmi | |
 Zīdtauriņš Vikikrātuvē | |
Zīdtauriņu un zīdtārpiņu audzēšanai Ķīnā, lai iegūtu zīdu, ir vismaz 5000 gadus senas tradīcijas un vēsture.[10] No Ķīnas zīda ražošanas iemaņas izplatījās tālāk uz Koreju, Vjetnamu un Japānu, bet vēlāk arī uz Indiju un Eiropu. Mūsdienās zīdtārpiņus Eiropā audzina Spānijā, Itālijā un Francijā.[11] Mājas zīdtauriņš tika iegūts, domesticējot savvaļas zīdtauriņu (Bombyx mandarina), kuram ir ļoti plašs dabīgais izplatības areāls, sākot ar Indijas ziemeļiem un beidzot ar Ķīnas ziemeļiem, Koreju, Japānu un Krievijas dienvidaustrumiem. Mājas zīdtauriņš, visticamāk, cēlies no Ķīnas populācijām, nevis no Korejas vai Japānas īpatņiem.[12] Savvaļas zīdtauriņš un mājas zīdtauriņš joprojām savstarpēji var krustoties un radīt hibrīdus.
Pieauguši zīdtauriņi ir samērā masīvi, balti, ļoti pūkaini tauriņi, ar proporcionāli lielu ķermeni un četriem nelieliem spārniem, kuru plētums ir 30—50 mm. Uz priekšējiem spārniem izceļas brūnganais dzīslojuma raksts. Tā kā pieauguši zīdtauriņi nebarojas, to mutes orgāns ir ļoti mazs un neattīstīts. Mātītes ir 2—3 reizes lielākas, bet mazāk aktīvas kā tēviņi, jo to vēders ir pilns ar oliņām. Lai arī zīdtauriņi cilvēku aprūpes rezultātā ir zaudējuši spēju lidot, tēviņi aktīvi rāpo, lai atrastu mātītes. Pārošanās notiek vairāku stundu garumā. Lai piesaistītu tēviņu, mātīte izdala īpašus feremonus. Tēviņš tos sajūt gaisā no liela attāluma ar savu taustekļu matiņiem.[11]
Tā kā tauriņi ir pilnas pārvērtības kukaiņi, tad zīdtauriņam ir četras attīstības stadijas: oliņas, kāpura, kūniņas un pieauguša tauriņa stadija. No oliņām izšķiļas kāpuri — zīdtārpiņi. Tikko izšķīlušos kāpuriņus klāj melni, smalki matiņi, tie ir 3 mm gari un 0,0004 g smagi.[13] Kāpura stadijas laikā zīdtārpiņš, augot lielāks, vairākas reizes nomaina ārējo apvalku. Katru reizi nometot veco ādu, jaunā ir nedaudz lielāka. Zīdtārpiņam kopumā ārējais apvalks nomainās četras reizes, līdz tas sasniedz iekūņošanās stadiju. Kad kāpura galva kļūst tumšāka, tas norāda, ka kāpurs ir gatavs mainīt ārējo apvalku.
Pēc pirmās apvalka nomaiņas kāpuri kļūst balti, kaili, bez matiņiem. Kāpuram ir trīs pāri īsu kājiņu, katrai kājiņai galā viens nags. Kājas atrodas pie nākamā segmenta, uzreiz aiz galvas. Pēc tam seko divi vienkārši vēdera posmi, kuriem seko četri posmi ar āķveidīgiem izaugumiem, kas kāpuram ļauj noturēties un pārvietoties uz priekšu. Āķveidīgs izaugums ir arī pēdējam ķermeņa posmam. Uz pēdējā posma tam ir arī neliels radziņš.[11] Apmēram 40% no kāpura masas aizņem pārveidots siekalu dziedzeris, kurā veidojas zīda masa kūniņai. Šo dziedzeri tāpēc sauc par zīda dziedzeri. Zīda dziedzerī izveidojusies zīda masa ir spīdīga, bālgani dzeltena un veidota no olbaltumvielām — fibroīna un sericīna, sveķiem, vaskiem un 18 – 20 dažādiem mikroelementiem.[13]
Pirms iekūņošanās kāpurs pārstāj ēst un sāk vērpt izturīgu pavedienu, ko tin sev apkārt. Kokona veidošanās ilgst trīs diennaktis. Izveidojusies zīdtārpiņa kūniņa satur apvītu viengabala pavedienu, kas ir 1000–1500 m garš, stingrs, maigs, smalks un spīdīgs, bet iztaisnota pavediena garums ir 600–900 m, jo augšējā un apakšējā kārta nav attinama.[13] Lai izgatavotu 0,4 kg zīda, ir nepieciešamas 2000—3000 kūniņas.
Zīdtauriņus pēc to vairošanās ātruma iedala trīs grupās. Lielākā daļa zīdtauriņu iedalās univoltīnes vai bivoltīnes grupās. Univoltīnes grupa pamatā ir saistīta ar Eiropas ģeogrāfisko areālu. Šī tipa zīdtauriņi dzīvo salīdzinoši vēsākā klimatā un ziemas periodā dodas ziemas guļā, bet pavasarī zīdtauriņi pārojas, radot zīdu ražojošos kāpurus vienu reizi gadā. Otrais tips, kuru sauc par bivoltīnes tipu, dzīvo Āzijā, piemēram, Ķīnā, Korejā un Japānā. Pārošanās notiek divas reizes gadā, radot divas zīdtārpiņu paaudzes gadā. Trešo, mazskaitlīgāko grupu — polivoltīnes tipu var audzināt tikai tropos, gada laikā iegūstot 8 zīdtārpiņu paaudzes.[14]
Kad jaunais zīdtauriņš izlien no kūniņas, tas uzreiz meklē partneri, lai sapārotos. Tēviņš pēc pārošanās uzreiz iet bojā, bet mātīte 5—6 dienu laikā pēc sapārošanās izdēj līdz 500 oliņām. Oliņas ir ļoti maziņas un vārīgas, tādēļ, dējot tās, mātīte rūpīgi uzmana, lai oliņas nebūtu viena virs otras. Mātīte kopumā nodzīvo 10—20 dienas.[13] Pēc apmēram 14 dienām izšķiļas kāpuri. Tie ir ļoti ēdelīgi, visu diennakti kāpuri nepārtraukti barojas ar zīdkoka lapām. 6000 zīdtārpiņi apēd apmēram 200 kg zīdkoka lapas.[13] Visiecienītākā barība ir baltā zīdkoka lapas, bet tie barojas arī ar citu sugu zīdkoku un apelsīnu koku lapām. Tā kā citiem zīdkokiem lapas ir cietākas, tad barībai ir derīgas tikai jaunās lapiņas.[9] Viena kilograma zīda iegūšanai nepieciešami 250—300 kg lapu.[10]
Pēc tam, kad zīdtārpiņš ir nomainījis apvalku četras reizes, tas kļūst dzelgans un kāpurs ir gatavs iekūņoties. Biezā zīda kūniņa pasargā kāpuru tā metamorfozes laikā. Pēc iekūņošanās kūniņas vai nu savāc, lai iegūtu zīdu, vai ļauj izaugt jaunajai zīdtauriņu paaudzei. Ja kāpuram ļauj attīstīties, tad īsi pirms izlīšanas no kūniņas jaunais zīdtauriņš izdala īpašus enzīmus, kas saēd zīda pavedienu, kūniņas galā izveidojas caurums, pa kuru zīdtauriņš izlien laukā. Kūniņas, no kurām paredzēts iegūt zīdu, savāc, pirms kāpurs kļuvis par tauriņu un apstrādā ar vārošu ūdeni vai tvaiku. Karstais ūdens nogalina kāpuru, bet zīda pavediens kļūst vieglāk atšķetināms. Āzijā kāpurus parasti pēc vārīšanas savāc un izmanto kulinārijai.
Zīda ražošana tika uzsākta senajā Ķīnā pirms apmēram 5000 gadiem. Stāsti par zīda ražošanas atklāšanu daļēji balstās uz senatnes faktiem un daļēji uz mītiem un leģendām. Viena no leģendām vēsta, ka Dzeltenā imperatora sieva Lei Zu ap 28. gadsimtu pirms mūsu ēras esot izgudrojusi zīda ražošanu. Lei Zu esot pētījusi zīdtauriņu nodarīto kaitējumu imperatora zīdkokiem un ievērojusi, ka no to kūniņām iespējams iegūt šķiedras pavedienu, vēlāk viņa esot pierunājusi savu vīru piešķirt viņai zīdkoku birzi, kur audzēt zīdtauriņus. Lei Zu piedēvē arī dažādu zīda ražošanas piederumu izgudrošanu.[10][15]
Zinātniskie atradumi liecina, ka zīdu, iespējams, sāka ražot jau ap 6. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras un tas pilnīgi noteikti bija pazīstams 3. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras.[10] Zīds daudzus gadsimtus bija viena no svarīgākajām un pazīstamākajām precēm starptautiskajā tirdzniecībā. Āzijā tika izveidots Zīda ceļš – tirdzniecības ceļu sistēma, kas savienoja Ķīnu ar Eiropu. Lai aizsargātu Zīda ceļu, tika uzbūvēts Lielais Ķīnas mūris. Ķīniešiem izdevās zīda ražošanas tehnoloģiju paturēt noslēpumā apmēram 2500 gadus.[16] Senajā Ķīnā par noslēpuma izpaušanu, fakta, ka zīda pavediens tiek iegūts no zīdtārpiņu kūniņām, atklāšanu draudēja nāves sods.[16] Leģenda vēsta, ka japāņi nozaguši ķīniešu jaunavas, kuras zināja zīda iegūšanas noslēpumu. Līdz ar jaunavām tika nozagti zīdkoka zari ar zīdtauriņa oliņām. Cita leģenda vēsta, ka ķīniešu princese apprecējusi Indijas princi un sev līdzi uz jaunajām mājām atvedusi zīdkoka zarus ar oliņām, tādējādi ieviešot Indijā zīda ražošanas tehnoloģiju.[16] 2. gadsimtā pirms mūsu ēras tehnoloģija nokļuva Korejā, bet 3. gadsimtā Indijā. Ap 550. gadu zīdu sāka izgatavot arī Bizantijā, kur zīda ražošanai nepieciešamos zīdtauriņus līdz ar zīdkoka sēklām, imperatora Justiāna I uzdevumā esot atveduši kristiešu misionāri. Bizantieši, tāpat kā ķīnieši, centās paturēt ražošanas tehnoloģiju noslēpumā, tomēr 8. gadsimtā zīda ražošanas tehnoloģija no Ziemeļāfrikas tika ievesta Spānijā un Sicīlijā. Viduslaikos 13. – 14. gadsimtā par galvenajiem Eiropas zīda ražošanas centriem kļuva Itālija un Francija.[10]
Gruzijā ir Gruzijas valsts zīda muzejs, kurš atvērts 1887. gadā.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
