Vācijas vēsture
From Wikipedia, the free encyclopedia
Vācijas vēsture ir Centrāleiropas valsts Vācijas sabiedrības pagātne, kurā ir norisinājušies dažādi ar šo valsti saistīti notikumi. Vēstures laikā Vācija ir pārdzīvojusi sadrumstalotības periodu, kā arī vairākkārt mainījusi savas robežas. Tādēļ Vācijas vēsture ir atkarīga arī no tuvējo kaimiņvalstu vēsturēm, pirmkārt, no Austrijas, Šveices, Polijas, Čehijas, Itālijas un Francijas vēstures.
Jēdziens "Germania" ir radies Senās Romas laikā, kad romieši ziemeļos no Donavas un austrumos no Reinas dzīvojošās tautas nodēvēja par ģermāņiem. Ģermāņu cilšu uzvara 9. gadā Teitoburgas meža kaujā lielā mērā nodrošināja to, ka romieši neizdevās pakļaut viņu apdzīvotās teritorijas. Pēc Romas impērijas sabrukuma no rietumģermāņu ciltīm visspēcīgākā kļuva franku cilts, kura pakļāva citas. Kad Franku impērija tika sadalīta Kārļa Lielā mantinieku starpā, tad austrumu daļa (mūsdienās Vācijas rietumi) kļuva par Austrumfranku valsti (Regnum Francorum orientalium), un par tās valdnieku kļuva Kārļa Lielā mazdēls Ludvigs (latīņu: Ludovicus Germanicus). 919. gadā par tās pirmo karali kļuva Heinrihs I Putnuķērājs. 962. gadā Henrija dēls Otons I kļuva par Svētās Romas impērijas pirmo ķeizaru.