Senā Roma
civilizācija Itālijas un Vidusjūras reģionā senajos laikos / From Wikipedia, the free encyclopedia
Senā Roma bija Seno laiku valsts, kas radās aptuveni 10. gadsimtā p.m.ē. no mazas lauksaimnieku kopienas Apenīnu pussalā un pakāpeniski izveidojās par varenu Vidusjūras reģiona lielvalsti. 12 gadsimtu ilgajā pastāvēšanas laikā Romas civilizācija mainījās no monarhijas uz klasisko republiku un tad pakāpeniski uz autokrātisku impēriju. Iekarojumu un asimilācijas rezultātā tā valdīja pār Dienvideiropu, Rietumeiropu, Rietumāziju un Ziemeļāfriku.
Senās Romas attīstību var iedalīt trīs daļās: Romas ķēniņvalsts, Romas Republikas un Romas impērijas periodos. Trajāna laikā Romas impērija sasniedza savu teritoriālo maksimumu. Romas impērijā dzīvoja no 50 līdz 90 miljoniem cilvēku (aptuveni 20% tā laika pasaules iedzīvotāju).[1] 2. gadsimtā m. ē. tā aptvēra 6,5 miljonus kvadrātkilometru lielu platību.[2][3]
Senās Romas civilizācija ir devusi ieguldījumu mūsdienu likumdošanas, valdības, politikas, inženierijas, mākslas, literatūras, arhitektūras, militāro, reliģijas un valodas attīstībā. Tā attīstīja profesionālo armiju un izveidoja valdības sistēmu, ko sauca par res publica, kas ir pamats mūsdienu republikām, piemēram, Francijai un ASV.[4][5] Barbaru cilšu migrācijas, kā arī iekšējas nestabilitātes dēļ 5. gadsimtā Romas impērijas rietumu daļa sadalījās mazākās karaļvalstīs. Senās Romas tradīcijas daļēji saglabāja Austrumromas impērija (līdz 15. gadsimtam) un Svētā Romas impērija.