sistēma, kurā cilvēki ir īpašums, kas var tikt pirkts un pārdots, un tiek izmantoti piespiedu darbam From Wikipedia, the free encyclopedia
Verdzība ir sociāli un juridiski beztiesisku cilvēku (vergu) atrašanās cita cilvēka īpašumā (kā kustamais īpašums), kurš tos izmanto darbā kādā tautsaimniecības nozarē vai atsevišķu darbu veikšanai. Kā jebkuru īpašumu, vergus varēja pirkt un pārdot. Mūsdienās verdzība juridiski vairs nepastāv, bet ja sastopama, tad ir nelegāla.
Vēsturiski pastāvējusi virkne verdzības tipu:
patriarhālā verdzība — kad cilvēks nav brīvs savā izvēlē, taču dzīvo īpašnieka ģimenē kā melnstrādnieks;
klasiskā verdzība — kur cilvēks ir absolūti beztiesisks, viņu var pirkt, pārdot, nogalināt;
dzimtbūšana — no zemes īpašnieka atkarīgais zemnieks, kurš pilda klaušas un daļu savas ražas bez maksas atdod zemes īpašniekam, kuru nevar pamest;
seksuālā verdzība — cilvēks ir beztiesisks, un viņa vienīgā funkcija ir apmierināt sava īpašnieka vai tā klientu seksuālās vēlmes.
Pirmā starptautiskā konvencija, kas bija vērsta pret verdzību, tika noslēgta Tautu Savienības ietvaros 1926. gadā. 1756. gadā aptuveni 450 litrus ruma varēja apmainīt pret spēka gados esošu vīriešu kārtas vergu.[nepieciešamaatsauce]
Mūsdienās cilvēku turēšana verdzībā un piespiedu darbs ir aizliegts lielākajā daļā valstu, kā arī saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Tā kā reāli verdzība nelegāli joprojām pastāv (tiek uzskatīts, ka visā pasaulē verdzībā tiek turēti 27 miljoni cilvēku),[1] pēdējā laikā izveidojusies aktīva starptautiska abolicionisma kustība par verdzības likvidēšanu.
Verdzības institūcijas tika atceltas šādās valstīs šādos gados:
Zviedrijas Karalistē - 1335. gadā karalisMagnuss IV pasludināja verdzības atcelšanu, ja vergs ir kristīts: "ikvienam, drellim (no zviedru: träl), kas dzimis kristīgiem vecākiem Vestergotlandes (Västergötland) un Vērendas (Värend) tingu pārvaldītajos apgabalos".[2]
Japānas Impērijā - 1587. gadā sjoguns Tojotomi Hidejoši (Toyotomi Hideyoshi) pavēlēja pārtraukt jebkādu vergu tirdzniecību.
Portugāles Karalistē - 1761. gadā Portugālē un Portugāļu Indijā (Āfrikas kolonijas - 1836. gadā) tika aizliegta vergu tirdzniecība.
Lielbritānijas Karalistē - 1772. gadā pavalstnieku atrašanās verdzībā karalistē tika atzīta par nelegālu (sekas pazīstamajai Somersetsas prāvai (Somersett's case)).
Skotijā - 1776. gadā pavalstnieku atrašanās verdzībā tika atzīta par nelegālu (kā sekas Vederbērnsas prāvai (Wedderburne's case)).[3][4]
ASV Lielo ezeru apgabalā - 1787. gadā tika pieņemts t.s. Ziemeļrietumu dekrēts (Northwest Ordinance), kas pasludināja verdzības aizliegumu, taču 1789. gadā to atcēla.
Haiti - 1794. gadā Francijas pilnvarotais kolonijā atcēla verdzību.
Augškanāda (Upper Canada) - 1793. gadā tika izdots rīkojums par verdzības atcelšanu (tas neatbrīvoja vergus, bet pasludināja, ka esošo vergu pēcnācēji kļūs brīvi 25 gadu vecumā).
Francija (pirmo reizi) -1794. gadā verdzība tika atcelta gan Republikā, gan kolonijās (kaut arī atsevišķās kolonijās vietējās varas pretošanās dēļ vai tāpēc, ka briti bija okupējuši šīs kolonijas, verdzības atcelšana tomēr nenotika).
Apakškanāda (Lower Canada) - 1803. gadā. Viljams Osguds (William Osgoode) un pēc tam Apakškanādas augstākais tiesnesis paziņoja, ka verdzība nav saderīga ar britu likumiem; tā rezultātā tika atbrīvoti daudzi vergi, tomēr daži palika verdzībā līdz pat tās likvidēšanai visā Britu impērijā 1833. gadā.
Čīle - sākot ar 1811. gadu, tika likvidēta verdzība kā tāda, un beidzot ar 1823. gadu visi atlikušie vergi kā arī tie, kuri "spēra kāju uz Čīles zemes", tika atbrīvoti.
Zviedrijas Karalistē - 1847. gadā verdzība tika likvidēta pēc lēmuma, kas tika pieņemts 1846. gadā.[6] (pēdējos likumīgi turētos vergus Zviedrijas kolonijā Senbartelmī salā atpirka valsts un atbrīvoja 1847. gada 9. oktobrī.)[7]
Lielā Kolumbija (oficiālais nosaukums Kolumbijas Republika) - 1821. gadā pieņēma likumu par pakāpenisku verdzības atcelšanu (Kolumbijā 1853. gadā, Venecuēlā 1854. gadā).
Lielbritānijas impērija: 1807. gadā tika aizliegta vergu tirdzniecība. 1833. gadā verdzība atcelta visās kolonijās un domīnijās (stājās spēkā 1834. gada 1. augustā; Austrumindijā no 1838. gada 1. augusta).
Maurīcija - 1835. gada 1. februārī atcelta verdzība.
Spānijas Karalistē - 1837. gadā atcelta verdzība karalistē, bet ne kolonijās.
Dānijas Karaliste - 1848. gadā atcelta verdzība, ieskaitot visas kolonijas (Dāņu Vestindijā - 3. jūlijā).
Francijas Republikā 1848. gadā atcelta verdzība (otro reizi), ieskaitot visas kolonijas.
Peru - 1821. gadā pēc ģenerāļa Sanmārtina (San Martin) rīkojuma tika atbrīvoti Āfrikas izcelsmes vergi, taču juridisks akts bija Ramona Kastiljas (Ramon Castilla) izdotais dekrēts 1851. gadā. Kopš tā laika afrikāņu vergus aizvietoja ķīniešu strādnieki, strādājot daļējas verdzības apstākļos, līdz tos atbrīvoja čīliešu militāristi 1880. gadā Klusā okeāna karā. Peru pamatiedzīvotāji atsevišķās valsts daļās strādāja verdzības tipa režimā, līdz tos 1969. gadā atbrīvoja ģenerālis Huans Velasko, kad beidzot verdzība Peru tika pārtraukta.
Brazīlijā - 1888. gadā atcēla verdzību (pēdējā Amerikas valsts, kas atcēla verdzību).[8]Princese Izabella likvidēja visa veida verdzību Brazīlijas impērijā.
Korejā - 1894. gadā atcēla verdzību (mantošanas tipa verdzība tika pārtraukta 1886. gadā).
Etiopijā - 1936. gadā atcēla verdzību pēc Itālijas okupācijas varas pavēles (skatīt Otrais itāļu-abesīniešu karš). Pēc neatkarības atgūšanas 1942. gadā Otrā pasaules kara laikā imperators Haile Selasije I neatjaunoja verdzību.
Mauritānijā - 1980. gada jūlijā atcēla verdzību, sākotnēji verdzību formāli atcēla Francijas valdība 1905. gadā, pēc tam 1961. gadā tas tika iekļauts jaunajā konstitūcijā un pastiprināti tā paša gada oktobrī, kad valsts pievienojās Apvienoto Nāciju Organizācijai, tomēr tā joprojām pastāv. Verdzība Mauritānijā tika pasludināta par kriminālnoziegumu 2007. gada augustā.
Nigērijā - 2003. gadā atcēla verdzību. Vergu tirgi Nigērā tika slēgti franču kolonizācijas laikā, tomēr verdzība par nelegālu tika pasludināta tikai 2003. gadā (lēmums stājās spēkā gadu vēlāk).[20]