Vahābisms
reliģiski politiska mācība, sludina islāma reliģijas tīrību un paražu vienkāršību; oficiālā ideoloģija mūsdienu Sauda Arābijā From Wikipedia, the free encyclopedia
reliģiski politiska mācība, sludina islāma reliģijas tīrību un paražu vienkāršību; oficiālā ideoloģija mūsdienu Sauda Arābijā From Wikipedia, the free encyclopedia
Vahābisms (arābu: الوهابية, al-Wahhābiya(h)) ir islāma doktrīna un sunnītu reliģiska kustība, kuru 18. gadsimtā radījis Muhammads Ibn Abd al Vahābs (Muhammad ibn Abd al-Wahhab). Tas ir ultrakonservatīvs fundamentālistu islāma novirziens.
|
Vahābisma piekritējus sauc par vahābistiem[1] jeb vahābītiem[2] tomēr viņi paši ir izmantojuši terminus, kā, piemēram, muwāhidūn (unitārieši) vai arī as-salaf as-sālih (taisnīgo priekšteču) ceļa sekotāji. Tas tādēļ, ka vārds „vahābisms“ radies no personas vārda, un to uzskata par cilvēka slavināšanu, kas viņuprāt nav atļauta. Vahābisms ir izplatīts Arābijas pussalas valstīs, īpaši Saūda Arābijā; tās monarhu dinastijas Saūdu senči 1744. gadā noslēdza sadarbības paktu ar al Vahābu, kas pastāv vēl mūsdienās[3] Vahābisms (un salafisms) ir arī daudzu islāmistu teroristisko organizāciju, piemēram, Islāma valsts un Al-Qaida ideoloģija. Saūda Arābija un Katara tiek vainotas ekstrēmistu ideoloģijas izplatīšanā. 2016. gada 17. augustā Hilarija Klintone rakstīja: „Kataras un Saūda Arābijas valdības [..] sniedz slepenu finansiālu un loģistisku atbalstu Islāma valstij un citām radikālām sunnītu grupām reģionā.“[4]
Muhammads Ibn Abd al Vahābs ticēja, ka islāms lielā daļā Arābijas ir nolaidies līdz māņticīgai tautas reliģijai, kas ir līdzīga tai, kas eksistēja pirmsislāma laikos. Viņam likās, ka tas apdraudēja vienotību ar Dievu (tawhīd), un tāpēc centās attīrīt islāmu, koncentrējoties uz politeisma apspiešanu un vienotību ar Dievu, kā arī noliedza visa veida inovācijas (bid’ah). Likumdošanas jomā viņš sekoja Hanbali skolai, un iespaidojās no tās zināmākajiem pārstāvjiem Ibn Taimija un Ibn Kaijima.
Kaut arī to ir nedaudz, al Vahāba rakstos tiek risināti jautājumi, kas uztrauca 18. gadsimta galvenos reformētājus: atgriešanās pie pirmatnējā islāma, Korāna un Sunnas tīrības, agrāko intelektuāļu ideju aklas sekošanas noliegšana un uzsvars uz idžtihād (neatkarīga domāšana). Viņš īpaši uzsvēra atgriešanos pie salaf metodoloģijas un burtiskas Korāna lasīšanas, vismaz teoloģiskajā jautājumā par Dieva vārdiem un īpašībām. Atšķirībā no citiem reformētājiem, viņš kategoriski noraidīja populārus sūfiju paradumus, piemērām, svēto godāšanu un viņu kapeņu izmantošanu kā svētnīcas, aprakstot šos paradumus kā ķecerīgus un vērstus pret islāmu.
Viņa galvenais darbs ir Kitāb al-Tawhīd (Dieva vienotības grāmata), kas koncentrējas uz jēdzieniem tauhīda un širk. Balstoties uz burtiska Korāna lasījuma un paša izvēlētiem hadīsu tekstiem, Ibn Abd al Vahābs asociēja širk ar lietām, kā palīdzības meklēšana no jebkura cita, kā no Dieva, pravieša Muhammada dzimšanas dienas svinēšanu un dzīvnieku upurēšana jebkurai citai būtnei, kā tikai Dievam, kā arī jebkurā gadījumā, kas nav skaidri minēts hadīsos. Kaut arī viņš sludināja striktu sekošanu tawhīd mācībām un šariata ievērošanu, al Vahābs nevilcinājās apiet formulējumus četrām islāma juridiskajām skolām, kad tas bija nepieciešams. Ibn Abd al Vahābs nelabprāt apsvēra laika, telpas un kultūras īpatnības likumdošanas izveidē. Viņš bija skeptisks uz filozofiju un racionālu intelektuālismu, un viņam bija tieksme analizēt svēto rakstu „vārdu”, nevis „garu”. Tādējādi al Vahāba islāma reforma nozīmēja kustību atpakaļ laikā, prom no pašreizējās situācijas uz lielisko pagātni, lai pieredzētu islāmu no jauna.[5]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
