Vērmanes dārzs

Vērmanes dārzs
Vērmanes dārzs
	Vērmanes dārza karte
	Vērmanes dārzs
Tips	Publisks parks
Atrašanās vieta	Rīga, Latvija
Koordinātas	56°57′6.17″N 24°7′6.94″E
Platība	5 ha

Vērmanes dārzs ir parks, kas atrodas Rīgas centrā starp Tērbatas, Elizabetes, Krišjāņa Barona un Merķeļa ielu. Otrais vecākais Rīgas sabiedriskais parks pēc Viestura dārza. Tā platība ir 5 hektāri.

Ātrie fakti Tips, Atrašanās vieta ...

Aizvērt

Parkā šobrīd satopami: parastais skābardis (Carpinus betulus), ošlapu pterokārija (Pterocaryafraxinifolia), olveida katalpa (Catalpa ovata), hibrīdā zirgkastaņa (Aesculus x hybrida), sarkanlapu parastais dižskābardis (Fagus sylvatica 'Purpurea Latifolia), zeltlapu Kanādas papele (Populus xcanadensis Aurea), sirdslapu platlapu liepa (Tilia platyphyllos var. cordifolia), sarkanlapu nokarenais dižskābardis (Fagus sylvatica Purpurea Pendula), Holandes liepa (Tilia x europaea), Mandžūrijas riekstkoks (Juglans mandshurica), parastais ozols (Quercus robur).

1812. gadā, gaidot Napoleona armijas uzbrukumu, tika nodedzinātas Rīgas priekšpilsētas. 1813. gadā tika nodibināta "Priekšpilsētu apstādījumu komiteja" (darbojās līdz 1879. gadam, kad organizēja "Rīgas dārzu pārvaldi"), kas plānoja, ko iesākt ar brīvajiem zemes gabaliem. Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernators Filips Pauluči del Ronkole ierosināja brīvajās vietās veidot parkus. Tika nodibināta īpaša komisija, vākti ziedojumi. Katrs pilsētas iedzīvotājs, kurš "Priekšpilsētas apstādījumu komitejas" kasē iemaksāja 1 rubli, varēja iestādīt vienu kociņu. Viena no dāsnākajām ziedotājām bija Melngalvju biedrības vecākā Kristiāna Heinriha Vērmaņa atraitne Anna Ģertrūde Vērmane (Anna Gertrud Wöhrmann,^[1] dzimusi Ēbele, 1750—1827), 1817. gadā liekot ierīkot publisku eksotisku koku parku ar rozāriju un restorānu savā zemes gabalā un dāvinot testamentā to pilsētai^[2] kopā ar ievērojamu naudas summu (2000 rubļi), ar noteikumu, ka tas nekad netiks sadalīts, pārdots privātpersonām, liedzot iespēju pilsētniekiem tur atpūsties.

1817. gadā 8. jūnijā pēc dārznieka J. Šmeislera projekta ierīkoto 8450 m² lielo parku atklāja un nodeva publikas lietošanai. Parks ticis palielināts pēc vecpilsētas vaļņu nojaukšanas. Annas Vērmanes dēls, Prūsijas ģenerālkonsuls J. Vērmanis turpmākajos gados ne tikai finansiāli atbalstīja savas mātes parka pilnveidošanu, papildinot to ar dāvātu zemes gabalu, bet 1852. gadā palīdzēja izveidot arī Arkādijas parku.

Kā visos tā laika parkos, bija arī restorāns un estrāde jeb kā toreiz sauca "gliemežnīca". 20. gadsimta sākumā pirmā Rīgas dārzu direktora Georga Kūfalta vadībā parku rekonstruēja, koka sētu nomainīja ar greznu metāla žogu un pie vārtiem pēc arhitekta V. Reslera projekta izbūvēja augļu kioskus (Elizabetes un Kr. Barona ielas stūrī). Parku greznoja trīs lielas vāzes un sešas koka skulptūras, kas atveido seno grieķu un romiešu mitoloģijas tēlus — mūzas un dievietes —, pārvēršot parku romantiskā atpūtas vietā.

Kā visiem brīvi pieejama sabiedriska telpa parks kalpoja dažādiem publiskiem masu pasākumiem, piemēram, 1927. gada 10. aprīlī Vērmanes dārza Lielajā paviljonā atklāja pirmo auto izstādi Latvijas Republikā (2000 apmeklētāji pirmajā dienā, kas tiem laikiem bija liels skaitlis).

Annas Vērmanes piemineklis
Vērmanes parks ar ar rozāriju un restorānu (1913)
Mazā Vērmanes parka restorāns otrpus Tērbatas ielai (1911)
Vērmanes parka skulptūras un estrāde (1911)
Vērmanes parka estrāde

Vērmanes dārza restorāns

1834. gadā Rīgas ķīmiķu un farmaceitu biedrība izveidoja minerālūdeņu tirgotavu, kuru no 1838. gada vadīja ārsts Johans Kristofs Švarcs. Vēlāk tai uzcēla atsevišķu paviljonu, 1930. gados lielajā restorāna ēkā G. Merķeļa un Tērbatas ielu stūrī ierīkoja kinoteātri "Lielais parks", bet Latvijas PSR laikā transporta darbinieku kultūras namu. 1998. gadā Rīgas dome parku ar agrākā restorāna ēkām iznomāja SIA "Raimonda Paula muzikālais centrs "Vernisāža"" uz 25 gadiem.

Estrāde

Estrāde kalpoja kā ļaužu pulcēšanās un izklaides, koncertu vieta zem klajas debess. 1950. gadā nojauca veco un uzbūvēja jaunu estrādi (arhitekts L. Stahovskis).

Tā saucamajā "mazajā Vērmanes dārzā" tika uzstādīta stēla — vienā pusē vinjetē uzraksts Dem 23sten October 1812, bet otrā pusē identiskā vinjetē uzraksts Въ память 23го октября 1812, — iemūžinot dienu, kad Rīgā, lai stātos amatā, ieradās Vidzemes un Kurzemes ģenerālgubernators Filips Pauluči del Ronkole. Pēc "mazā Vērmanes dārza" aizbūvēšanas, stēla kādu laiku atradās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā, bet kopija uzstādīta Vērmanes dārzā, laukumiņā starp strūklaku un bērnu rotaļlaukumu.

1869. gadā parkā uzstādīja saules pulksteni un bronzētā cinka lējumā Berlīnē izgatavotu strūklaku (autori Buholcs un Hāns). Strūklakas pamatnē novietotas četru gadalaiku skulptūras, bet vāzes kausā divi pliki bērneļi draiskojas ar jūras dieva Neptūna trijzari. Strūklaka nostāvēja līdz 1972. gadam, kad tēlniece Mirdza Lukaža izgatavoja kopiju bronzas lējumā, kas 1978. gadā tika uzstādīta no jauna.

1985. gada 31. oktobrī, atzīmējot 150 gadus kopš viņa dzimšanas, atklāja pieminekli Krišjānim Baronam (tēlniece Lea Davidova-Medene). 1998. gadā atklāts piemineklis gleznotājam un grafiķim Kārlim Padegam.

1829. gadā vietā, kur kādreiz bija Vērmanes dārza mājiņa, uzcēla nelielu granīta obelisku A. Vērmanes piemiņai. Vēlāk obelisku pārvietoja jaunās minerālūdens iestādes tuvumā, starp abiem tēlnieka A. Folca veidotajiem, 1884. gadā uzstādītajiem akmens lauvām, un apkārt izveidoja bagātīgus puķu stādījumus. 1954. gadā obeliska vietā uzstādīja padomju funkcionāra Sergeja Kirova krūšutēlu un parku nosauca viņa vārdā par Kirova parku. 2000. gada augustā parkā atjaunoja pieminekli pašai Annai Vērmanei. Parka dibinātājai veltītais obelisks ievietots apaļas rožu dobes vidū, ko apsargā divi guļoši akmens lauvas. Tos 1884. gadā Silēzijas smilšakmenī kalis Augusts Folcs.