Tāss
From Wikipedia, the free encyclopedia
Tāss ir bērza stumbra mizas ārējā baltā kārta.[1] Tāss ir viegls materiāls (vidēji 520 kg/m³, kas ir gandrīz divreiz vieglāks par ūdeni), kas atvieglo tās praktisko pielietošanu.
Bērza tāsi var atdalīt no koka plānās baltās elastīgās kārtās, īpaši vasaras sākumā tur, kur tā ir atmirusi. Lai uzglabāšanas laikā nesaripinātos, tā jāizklāj un jātur nospiesta plakaniski. Tāsi var griezt ar asu nazi un apstrādāt kā kartonu. Asai saliekšanai locījums vispirms ir jāieskrāpē ar neasu irbuli .
Tāsī esošais suberīns padara bērza koksni elastīgu un izturīgu pret mitrumu, betulīnam piemīt antiseptiskas īpašības
Tāss izmantošana ir bijusi daudzveidīga kā bezmaksas aizstājējai dažādās sfērās. Dabiskā veidā tā lietota iekuram. No tāss gatavoti mūzikas instrumenti ar spalgu skaņu,[2] zvejnieku aprīkojums,[3] no tās pīti, sadiegti vai līmēti grozi, kastes, vāceles un cibas,[4] kā arī apavi — vīzes,[5] no tās gatavo jumta segumu un pat laivas,[6] iepakojumu pret mitrumu, no tās vēl vidējā pleistocēnā neandertāliešu apdzīvotajos rajonos dzīta darva līmes ieguvei[7] un vēlākos laikos eļļošanai.[3] Papīra trūkumā tā bieži lietota rakstībai — piemēram, Indijas un tās apkaimju budistu un citiem tekstiem vēl pirms mūsu ēras un Kašmīrā līdz pat 18. gadsimtam, Ziemeļamerikas indiāņu kartēm, Novgorodas valstī 11.-14. gadsimtā, Padomju Savienībā 20. gadsimtā.[8][9] No bērza tāss sausā ekstrakta betulīna gatavo uztura bagātinātāju.[10] Covid-19 sabiedriskās dzīves ierobežojumu laikā Latvijā no bērza tāss sāka veidot sejas maskas.[11] Mūsdienās sīki tāss izstrādājumi ir bieži kā suvenīri,[3] reizēm no tāss veido gleznas.[12]
Hantu un mansu tautām vēl 1980. gados tāss bija viens no galvenajiem sadzīves materiāliem.[3] Tāsi viņi no bērziem noņēma trīsreiz gadā, visintensīvākajā sulu kustības laikā. Lielākiem mērķiem paredzēto tāšu, kā jumtiem vai ceļojuma pārsegiem, gatavošanas tehnika iekļāva ilgstošu vārīšanu starp sūnām vai papardēm, lai padarītu to elastīgāku, vai vārīšanu zivju eļļā vai kopā ar zivju gabaliņiem, lai palielinātu izturību un ūdensizturību.[3] Vārīšana visvairāk nepieciešama uzglabājot izžuvušam materiālam.
Latvijas Koksnes ķīmijas institūtā kopā ar "Latvijas Finieri" ilgstoši strādāts ar betulīnu, kuram piemīt pretvēža un antioksidanta īpašības.[13] Uz tā bāzes reģistrētas zāles — ādas brūces dziedējošs preparāts "Episalvan".[13] Vienlaikus turpat veikti pētījumi saistvielu ieguvei no tāss ražošanas vajadzībām.
Tāss satur arī cilvēka organismam nevēlamas vielas, kā krāsām un lakām izmantoto subarīnu.[14]
Mūsdienās ar bērza tāsi strādājošus amatniekus sauc par tāsiķiem.[4]