Termoelektriskais efekts
From Wikipedia, the free encyclopedia
Termoelektriskais efekts ir fiziska parādība, kad temperatūras starpība vielā rada elektrisko spriegumu un pretēji – uzliekot spriegumu starp materiāla pretējām pusēm vai malām, tiek radīta temperatūras starpība vielā. Termoelektriskās ierīcēs tiek izmantoti speciāli materiāli, kuros rodas spriegums, ja uz to dažādām virsmām ir temperatūras starpība. Tāpat ir iespējams iegūt pretēju efektu – ja tiek pielikta sprieguma starpība, tad siltums no vienas puses aizplūst uz otru un rezultātā viena ierīces puse sasilst, bet otra atdziest. Atomu līmenī šo efektu var skaidrot ar to, ka siltajā pusē vielas atomiem/molekulām ir lielāka enerģija, kas izraisa lādiņnesēju difūziju uz apgabalu ar zemāku temperatūru.
Šo efektu var izmantot, lai iegūtu elektrību, mērītu temperatūru vai arī mainītu to. Tā kā virsma, kura sasilst vai atdziest, ir atkarīga no pieliktā sprieguma virziena, tad šādas ierīces iespējams izmantot kā temperatūras regulētājus.
Jēdziens “termoelektriskais efekts” sevī ietver trīs dažādus efektus: Zēbeka efektu, Peltjē efektu un Tomsona efektu. Tomsona efektu atklāja angļu fiziķis, matemātiķis un inženieris Viljams Tomsons. Zēbeka efekts un Peltjē efekts principiāli apraksta vienu un to pašu fizikālo procesu, tāpēc dažreiz tas tiek saukts arī par Peltjē-Zēbeka efektu.
Džoula siltuma efekts ir siltums, kas tiek radīts, ja caur materiālu plūst strāva, taču tas parasti netiek saukts par termoelektrisko efektu. Peltjē, Zēbeka un Tomsona efekti ir termodinamiski atgriezeniski, taču Džaoula siltuma efekts nav.[1][2]