Sēlija jeb Selonija (latīņu: terra, quae Zelonia muncupatur), vēsturiski arī Sēlene (latīņu: Selen, vācu: Sȇlen) bija sēļu apdzīvoto pilsnovadu apvienība. Pēc tās ziemeļu daļas iekarošanas krustneši 1218. gadā tās teritorijā nodibināja Sēlijas bīskapiju (latīņu: episcopatus Seloniensis), 1251. gadā to pievienoja Rīgas bīskapijai. 1255. gadā Lietuvas ķēniņš Mindaugs, noslēgdams savienību ar Livonijas ordeni, uzdāvināja tam Sēlijas dienvidu daļas pilsnovadus. 1256. gadā Sēlijas ziemeļu daļa gar Daugavu tika sadalīta starp Rīgas arhibīskapu un Vācu ordeni. Sēlijas politiskais un militārais centrs 13. gadsimtā bija Sēlpils (castrum Selonum). Pēc 1422. gadā noslēgtā Melnas līguma Livonijas ordeņa mestrs atteicās no Sēlijas zemes dienvidu daļas, kas pārgāja Žemaitijas kunigaitijas pārvaldībā.
Šis raksts ir par viduslaiku pilsnovadu apvienību. Par citām jēdziena Sēlija nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Ātrie fakti
Sēļu zeme Sēlija
latīņu: terra, que Selen dicitur, vācu: Sêlen lant