Svalbāra
arhipelāgs Ziemeļu Ledus okeānā, Norvēģijai piederošas salas / From Wikipedia, the free encyclopedia
Svalbāra (norvēģu: Svalbard) ir Norvēģijas teritorija Arktikā ar speciālu starptautisku statusu. Arhipelāgs atrodas uz ziemeļiem no kontinentālās Eiropas starp 10° un 35° austrumu garumu un 74° un 81° ziemeļu platumu. Tas atrodas aptuveni 930 km uz ziemeļiem no Trumses, apmēram pa vidu starp Norvēģiju un Ziemeļpolu. Arhipelāgu veido deviņas galvenās salas, lielāko daļu no tā aizņem Špicbergenas sala, uz kuras atrodas visas arhipelāga apdzīvotās vietas, ja neskaita meteoroloģiskās stacijas Hūpenes un Lāču salā.
Svalbāra | |
Svalbard | |
— Norvēģijas teritorija ar speciālu statusu — | |
Longjērbīene un Īsfjords | |
Pārvaldes centrs | Longjērbīene |
---|---|
Valsts | Norvēģija |
Norvēģijas teritorija |
|
Administrācija | |
- Gubernators | Hjerstina Askholta |
Platība | |
- Kopējā | 61 022 km² |
Iedzīvotāji (2018. gadā) | |
- Kopā | 2 787 |
- Blīvums | 0,05/km² |
Laika josla | CET (UTC+1) |
- Vasaras laiks (DST) | CEST (UTC+2) |
Tālruņu kods | +47 |
Interneta domēns | .no (.sj piešķirts, bet netiek lietots) |
ISO 3166-1 kods | 744 / SJ / SJM (kopā ar Janu Majenu) |
Mājaslapa: www | |
Svalbāra Vikikrātuvē |
Administratīvi arhipelāgs nepieder nevienai Norvēģijas filkei, tā speciālo starptautisko statusu nosaka 1920. gada Svalbāras līgums un 1925. gada Svalbāras akts. Svalbāras administratīvais centrs, lielākā apdzīvotā vieta un vienīgā pilsēta ir Longjērbīene. Citas apdzīvotas vietas ir Barencburga, ko apdzīvo krievu un ukraiņu ogļrači, izpētes stacija Nīolesunna un kalnrūpniecības kopiena Sveagruva (arī Svea). Nīolesunna tiek uzskatīta par vistālāk ziemeļos esošo civilo pastāvīgi apdzīvoto vietu.[1]
Sākotnēji Svalbāra tika izmantota kā vaļu medību bāze 17.—18. gadsimtā. 19. gadsimta beigās šeit tika uzsākta akmeņogļu ieguve un 20. gadsimta sākumā tika dibinātas pirmās pastāvīgās apmetnes. Ar 1920. gada Svalbāras līgumu tika atzīta Norvēģijas suverenitāte un ar 1925. gada Svalbāras aktu arhipelāgs pilnībā kļuva par Norvēģijas daļu. Svalbāras līgums arī nosaka, ka arhipelāgs ir brīvā ekonomiskā zona un demilitarizēta zona.[2] Norvēģijas Store Norske Spitsbergen Kulkompani (arī Store Norske un SNSK) un Krievijas kompānija Arktikugoļ ir vienīgie akmeņogļu ieguves uzņēmumi Svalbārā.[3] Liela nozīme ir tūrismam un pētniecībai. Špicbergenā atrodas arī Svalbāras Universitātes Centrs (UNIS) un Svalbāras Globālā sēklu glabātuve. Starp apdzīvotajām vietām nav ceļu, bet kā transporta līdzekļi tiek izmantoti sniega motocikli, aviācija un kuģi. Galveno savienojumu ar pārējo pasauli nodrošina Svalbāras Longjēres lidosta.
Arhipelāgā valda arktiskais klimats, kaut gan tajā ir ievērojami augstākas gaisa temperatūras nekā citās vietās, kas atrodas tajos pašos platuma grādos. Svalbāras fauna izmanto priekšrocības, ko dod garais polārās dienas (dēvēta arī par pusnakts sauli) periods, lai kompensētu ilgo polārās nakts periodu. Arhipelāgs ir ligzdošanas vieta daudziem jūras putniem, šeit mitinās arī leduslāči, ziemeļbrieži, polārlapsas un dažādi jūras zīdītāji. Lai aizsargātu gandrīz neskarto, trauslo Svalbāras vidi, divas trešdaļas no arhipelāga aizņem septiņi nacionālie parki un 23 dabas rezervāti.[4] Apmēram 60% arhipelāga klāj ledāji, salas ir kalniem un fjordiem bagātas.
Svalbārai un Jana Majena salai ir piešķirts kopīgs ISO 3166-1 alfa-2 kods "SJ". Abas teritorijas pārvalda Norvēģija, kaut gan tās šķir vairāk nekā 950 km (510 jūras jūdzes) un tām ir atšķirīgās administratīvās formas.