Sunu dinastija
From Wikipedia, the free encyclopedia
Sunu dinastija (ķīniešu: 宋朝, piņjiņs: Sòng Cháo) bija dinastija, kas valdīja Ķīnā no 960. līdz 1279. gadam. Pirms Sunu dinastijas nostiprināšanās Ķīnā valdīja haotiskais Piecu dinastiju un Desmit valstu laiks, bet Sunu dinastijas valsti galīgi pakļāva mongoļi, izveidojot Juaņu dinastiju.
- Šis raksts ir par vadnieku dinastiju. Par citām jēdziena Sun nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Dinastijas varas laiks dalās divos posmos — Ziemeļu Sunu (960—1127), ar galvaspilsētu Kaifenā, kad dinastija kontrolēja Ķīnas lielāko daļu, un Dienvidu Sunu (1127—1279), ar galvaspilsētu Handžou. Dienvidu Sunu posms sākās pēc kara ar jučenu Dzjiņu dinastiju, kad Sunu dinastija zaudēja Ķīnas ziemeļu daļu ar vēsturisko valsts centru, taču dienvidos šajā laikā dzīvoja ap 60% valsts iedzīvotāju un te atradās labākā lauksaimniecības zeme un Jandzi upes ielejas nozīme Ķīnas saimniecibā un kultūrā kļuva līdzvērtīga Huanhe upes ielejai. Valsts pārvaldē notika pāreja no militārās aristokrātijas varas uz birokrātiskā civildienesta varu.[1]