Sui dinastija

Sui dinastija ir Senās Ķīnas imperatoru dinastija, kas valdīja no 581. līdz 618. gadam. Tās pirmajam imperatoram Vendi izdevās 589. gadā iekarot Ķīnas dienvidus, tādējādi izbeidzot Ziemeļu un Dienvidu dinastiju periodu un atkal apvienojot valsti.

Dinastiju izveidoja imperators Jan Dzjans. No 581. līdz 605. gadam galvaspilsēta atradās Dasinā (mūsdienu Siaņa), no 605. līdz 614. gadam Luojaņā.

Dinastijas imperatori ieviesa virkni reformu, ar mērķi nostiprināt valsti ekonomiski un militāri. Valsts teritorijai palielinoties, tās iedzīvotāju skaits sasniedza 49 miljonus, kas tuvojās Haņu dinastijas iedzīvotāju skaitam vairākus gadsimtus iepriekš. Sui dinastija tiek uzskatīta par Tanu dinastijas priekšteci, jo tās radītā valsts sistēma radīja bāzi Tanu varenībai.^[1]

Imperatori Jan Dzjans un Jan Guans veica valsts centralizāciju, centās palielināt lauksaimniecības produktivitāti, ieviesa Trīs departamentu un Sešu ministriju sistēmu, ieviesa vienotu naudu. Sui dinastijas laikā tika atbalstīta un veicināta budisma izplatīšanās, tika pagarināts Lielais Ķīnas mūris un veikts liels darbs pie Lielā Ķīnas kanāla rakšanas. Tika iekaroti Vjetnamas ziemeļi.

580. gadā Jan Dzjans (Yang Jian), Ziemeļu Džou valsts ģenerālis un augstmanis, kļuva par reģentu savas meitas dēlam, astoņus gadus vecajam valdniekam. Gada laikā Jan Dzjans nogalināja gandrīz visus valdošās ģimenes pārstāvjus un 581. gadā pasludināja sevi par jaunas Sui dinastijas imperatoru Vendi.

No 581. līdz 583. gadam Vendi liek uzcelt jaunu galvaspilsētu Čanaņu, netālu no mūsdienu Siaņas. Sia dinastija sākotnēji kontrolēja valsts ziemeļus, bet pēc imperatora dēla Jan Guana vadītā karagājiena, 589. gadā izdevās iekarot Čeņ dinastijas kontrolētos dienvidus un apvienot valsti, izbeidzot gandrīz 350 gadus ilgušo sašķeltības laiku.^[2] Jau 590. gadā dienvidos uzliesmoja sacelšanās, taču tā tika apspiesta un Jan Guans iecelts par dienvidu pārvaldnieku. 600. gadā pēc ilgstoša konflikta ar troņmantinieku, imperators Vendi par jauno troņmantinieku iecēla Jan Guanu.

Vendi atjaunoja ierēdņu centralizēto eksāmenu sistēmu, kas visiem izglītotajiem kandidātiem ļāva pretendēt uz valsts ierēdņa vietu. Ņemot vērā iedzīvotāju skaita sarukumu iepriekšējo gadsimtu laikā, tika vienkāršota un samazināta provinču pārvalde. 590. gadā pierobežas garnizoni, kuros pārsvarā dienēja etnisko minoritāšu pārstāvji, tika pakļauti vietējam gubernatoram. 582. gadā tika ieviesta vienādo zemes gabalu sistēma – ikviens 21 gada vecumu sasniegušais vīrietis saņēma 80 mu lielu zemes gabalu, sievietes saņēma 40 mu. Šo zemi varēja atstāt mantojumā bērniem, vai pārdot. Zemniekiem bija pienākums maksāt valsts nodevu, 20 dienas gadā strādāt valsts klaušās un nodot valstij noteiktu kokvilnas daudzumu. Šī sistēma ātri uzlaboja lauksaimniecības ražas un produktivitāti.^[2] Vendi bija budists un viņa laikā uzsākta daudzu budistu svētnīcu celtniecība.

Pēc Vendi nāves 604. gadā troni mantoja Jan Guans, kas pazīstams kā imperators Jandi. 605. gadā, paplašinot esošos kanālus un rokot jaunus, Jandi uzsāka Lielā Ķīnas kanāla rakšanas darbus. Vairāk nekā 1500 kilometrus garā kanāla uzdevums bija savienot valsts ziemeļus ar dienvidiem.

Savā 14 gadus ilgajā valdīšanas laikā viņš uzsāka vairākus neveiksmīgus karagājienus. Hronikas apgalvo, ka no miljons karavīriem, kas 612. gadā tika nosūtīti uz Koreju Kogurjo karalistes iekarošanai, atgriezās tikai 2700. Aizvien pieaugošo spaidu darbu apjoms un lielie militārie zaudējumi izraisīja lokālas zemnieku dumpjus, kurus greznībā dzīvojošais imperators ignorēja. Sākot ar 614. gadu valsti pārņēma plaši nemieri, līdz beidzot 617. gadā augstmaņu sazvērestības rezultātā Jandi tika nogalināts un Sui dinastija 618. gadā beidza pastāvēt. Tai sekoja Tanu dinastija, kuru nodibināja Jandi brālēns.