Solvita Āboltiņa (dzimusi Solvita Martinova, vēlāk Solvita Mellupe 1963. gada 19. februārī[2] Rīgā[3]) ir latviešu juriste, politiķe un diplomāte. Kopš 2018. gada Latvijas vēstniece Itālijā, kopš 2019. gada arī Maltā, Sanmarīno un Albānijā. Kopš 2023. gada vēstniece Nīderlandē. Darbojusies politikā, bijusi vairāku Saeimu deputāte, pārstāvējusi partiju "Vienotība" (bijusi tās valdes priekšsēdētāja) un partiju "Jaunais laiks". Bijusi tieslietu ministre (2004—2006) un Saeimas priekšsēdētāja (2010—2014).
| Solvita Āboltiņa | |
|---|---|
.jpg) Solvita Āboltiņa 2014. gadā | |
| Saeimas priekšsēdētāja | |
|
Amatā 2010. gada 2. novembris — 2014. gada 4. novembris | |
| Priekštecis | Gundars Daudze |
| Pēctecis | Ināra Mūrniece |
| 12. Saeimas deputāte | |
|
Amatā 2014. gada 4. novembris — 2018. gada 11. janvāris | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | |
| 11. Saeimas deputāte | |
|
Amatā 2011. gada 17. oktobris — 2014. gada 4. novembris | |
| Prezidents | Andris Bērziņš |
| Premjerministrs | |
| 10. Saeimas deputāte | |
|
Amatā 2010. gada 2. novembris — 2011. gada 16. oktobris | |
| Prezidents | Valdis Zatlers |
| Premjerministrs | Valdis Dombrovskis |
| 9. Saeimas deputāte | |
|
Amatā 2006. gada 7. novembris — 2010. gada 2. novembris | |
| Prezidents | Valdis Zatlers |
| Premjerministrs | |
| 8. Saeimas deputāte | |
|
Amatā 2004. gada 16. decembris — 2007. gada 7. novembris | |
|
Amatā 2002. gada 14. novembris — 2004. gada 18. marts | |
| Prezidents | |
| Premjerministrs | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1963. gada 19. februārī Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad  Latvija) |
| Dzīvo |
Rīga, Latvija |
| Tautība | latviete |
| Politiskā partija |
Jaunais laiks (2002—2011) Vienotība (2011—2017) |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Jānis Āboltiņš |
| Bērni | meita un dēls[1] |
| Profesija | juriste |
| Augstskola | Latvijas Valsts universitāte |
Biogrāfija
1981. gadā beigusi Rīgas 5. vidusskolu, 1986. gadā absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Juridisko fakultāti.[4] Pirms politiskās darbības sākuma strādājusi ārlietu dienestā un kopš 1995. gada vadījusi Ārlietu ministrijas Konsulāro departamentu.
Politiskā darbība
Politikā darbojas no 2001. gada.[5] Iesaistījās "Jaunajā laikā" kopš partijas pirmsākumiem, bija tās programmas sadaļu "Korupcijas apkarošana" un "Tiesību aizsardzības sistēma" izstrādes darba grupu vadītāja. Netika ievēlēta 8. Saeimā, bet ieņēma deputātes vietu uz laiku Ingūnas Rībenas vietā. Bija 8. Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja, Eiropas lietu komisijas locekle.[6] No 2004. līdz 2006. gadam bija tieslietu ministre Aigara Kalvīša valdībā.[7]
2006. gadā Solvitu Āboltiņu ievēlēja 9. Saeimā, bet pēc "Jaunā laika" nokļūšanas valdībā 2009. gadā viņa ieņēma Saeimas priekšsēdētāja biedres amatu. No 2008. gada 2. marta bija partijas "Jaunais laiks" valdes priekšsēdētāja. No 2010. gada politiskās apvienības "Vienotība" valdes līdzpriekšsēdētāja, 2011. gada martā rotācijas kārtībā pārņēma apvienības valdes priekšsēdētāja amatu no "Pilsoniskās savienības" līdera Ģirta Valda Kristovska.[8]
2010. gadā viņu ievēlēja 10. Saeimā no "Vienotības" saraksta un pirmajā Saeimas sēdē 2010. gada 2. novembrī ievēlēja par Saeimas priekšsēdētāju.[9]
2011. gadā Saeimas ārkārtas velēšanās ievēlēta 11. Saeimā. 18. oktobrī, pēc tam, kad dienu iepriekš par Saeimas priekšsēdētāju neizdevās ievēlēt Valdi Zatleru,[10] ar 51 balsi "par" S. Āboltiņu atkārtoti ievēlēja par Saeimas priekšsēdētāju.[11]
2012. gada 1. decembrī S. Āboltiņu pārvēlēja par partijas "Vienotība" valdes priekšsēdētāju, citi kandidāti valdes priekšsēdētāja amatam netika izvirzīti.[12]
12. Saeimas vēlēšanās 2014. gada rudenī S. Āboltiņa Kurzemes vēlēšanu apgabalā palika ceturtā starp "Vienotības" kandidātiem un Saeimā netika ievēlēta. Viņa bija procentuāli visbiežāk svītrotā "Vienotības" kandidāte (viņu Saeimā nevēlējās redzēt 27% saraksta atbalstītāju Kurzemē).[13] Vietu 12. Saeimā S. Āboltiņa ieguva, kad vēlēšanās augstāku vietu ieguvušais Jānis Junkurs jau pirmajā jaunā parlamenta darbības dienā atteicās no deputāta mandāta.
2014. gada decembrī partijas kopsapulcē S. Āboltiņa atkal tika ievēlēta par partijas "Vienotība" vadītāju,[14] taču pēc Laimdotas Straujumas valdības demisijas 2015. gada decembrī viņai neizdevās kļūt par Ministru Prezidenti.[15] Partijas "Vienotība" ārkārtas kongresā 2016. gada 4. jūnijā viņa vairs nepretendēja uz valdes priekšsēdētājas amatu.[16] 2017. gada novembrī S. Āboltiņa tika izslēgta no partijas "par partijas iekšējās disciplīnas neievērošanu, apzinātu partijas valdes autoritātes graušanu un piedalīšanos aizkulišu sarunās ar mērķi diskreditēt ekonomikas ministra izraudzīšanās procesu".[17] Gada nogalē nolika deputāta mandātu.
Diplomātisks darbs
Darbu Ārlietu ministrijā S. Āboltiņa uzsāka 1993. gadā un sākotnējo pieredzi guva Konsulārajā departamentā kā vecākā referente, vēlāk — Konsulāri tiesisko jautājumu nodaļas vadītāja.[18] No 1995. līdz 2002. gadam viņa bija Konsulārā departamenta direktore.
No 2018. gada 5. februāra viņa sāka pildīt Ārlietu ministrijas Eiropas departamenta direktores amata pienākumus, vēl viņai tika piešķirts padomnieka diplomātiskais rangs.[19] 2018. gada 31. jūlijā Valsts prezidents Raimonds Vējonis pasniedza S. Āboltiņai akreditācijas vēstules ka Latvijas ārkārtējai un pilnvarotajai vēstniecei Itālijas Republikā. S. Āboltiņa amatā nomainīja Arti Bērtuli, kurš strādāja Itālijā kopš 2013. gada augusta. Pēc akreditācijas vēstules saņemšanas bijusī politiķe žurnālistiem skaidroja, ka, pateicoties Itālijai, Latvija ieguvusi savu de iure atzīšanu un šobrīd viņa redz savu uzdevumu valsts prezidenta vizītes organizēšanā Itālijā.[20] Vēlāk S. Āboltiņai uzticēja arī Latvijas vēstnieces Maltā,[21] Sanmarīno[22] un Albānijā pienākumus. 2023. gadā apstiprināta par vēstnieci Nīderlandē.[23]
Atsauces
Ārējās saites
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
