Ruta Šaca-Marjaša (dzimusi 1927. gada 4. februārī, mirusi 2016. gada 29. novembrī) bija Latvijas ebreju izcelsmes advokāte, rakstniece, dzejniece un politiķe. LR Augstākās Padomes, kā arī 5. un 6. Saeimas deputāte. Bijusi Latvijas Komunistiskās partijas un «Latvijas Ceļa» biedre.[1]
| Ruta Marjaša Ruta Šaca-Aņina | |
|---|---|
| Saeimas deputāte | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1927. gada 4. februārī Rīga, Latvija |
| Miršanas dati |
2016. gada 29. novembrī (89 gadu vecumā) Rīga, Latvija |
| Tautība | ebrejiete |
| Politiskā partija |
PSKP (1951—1990) Latvijas Ceļš (1993—?) |
| Tēvs | Maksis Šacs-Aņins |
| Profesija | advokāte |
| Augstskola | Latvijas Valsts universitāte |
Ruta Šaca piedzima 1927. gada 4. februārī Rīgā jurista un rakstnieka Makša Šaca-Aņina ģimenē.[1]
Skolas gaitas uzsāka Rīgas Valda Zālīša 1. pamatskolā, kur iemācījās latviešu valodu.[1] Sākoties Otrajam pasaules karam, viņa ar ģimeni devās bēgļu gaitās uz Krievijas PFSR, kur turpināja mācības. 1945. gadā, kad karš beidzās, ģimene atgriezās Rīgā. Šaca pabeidza Rīgas 10. vidusskolu un iestājās Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē.[1]
1950. gadā Ruta Šaca palika bez darba, jo tēvs tika turēts aizdomās kā «ebreju buržuāziskais nacionālists». 1953. gadā 18. februārī viņas vecāki vienlaicīgi tika arestēti, bet tā pašā gada 28. aprīlī atbrīvoti.
Ruta Šaca, laulībā Marjaša, par advokāti nostrādāja 33 gadus un bija Advokātu kolēģijas locekle. 1984. gadā aizgāja pensijā.[1]
Pēc tam, kad Marjaša aizgāja pensijā, viņa sāka apkopot sava tēva literāro mantojumu un arhīvu. 1995. gadā viņa izdeva grāmatu par savu tēvu. 2003. gadā viņa publicēja grāmatu "Manas atmiņas kaleidoskops" par savu un savas paaudzes dzīvi. Piedalās biedrības "Aspazijas mantojums" darbā. Tulkojusi vairākus Aspazijas dzejoļus krievu valodā. Ir iznākuši četri Rutas Marjašas dzejoļu krājumi.[1][2]
Ruta Marjaša nomira 2016. gada 29. novembrī, izvadīšana notika 2. decembrī Rīgas krematorijā.[3]
Sabiedriskā un politiskā darbība
Ruta Marjaša bija Latvijas Komunistiskās partijas biedre[1] no 1951. gada līdz 1990. gadam.
1988. gadā viņa piedalījās Latvijas Ebreju kultūras biedrības dibināšanā un Latvijas Tautas frontes (LTF) grupas izveidošanā tajā. Tāpat viņa ir piedalījusies Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas dibināšanā un Tautu foruma sarīkošanā 1988. gada decembrī kopā ar Itu Kozakeviču, Romualdu Ražuku u.c. LTF 2. kongresā ievēlēta Revīzijas komisijas sastāvā, kuras uzdevumā regulāri piedalījusies LTF valdes sēdēs.[1]
1989. gadā kā LTF kandidāte ievēlēta Rīgas Kirova rajona (tagad — Centra rajons) Tautas deputātu padomē, bet 1990. gada martā — Latvijas PSR Augstākajā Padomē. Pārtulkoja krieviski 1990. gada 4. maija deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu», balsoja par šīs deklarācijas pieņemšanu.[1] Darbojās LR AP Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijā.
1993. gadā bija apvienības «Latvijas Ceļš» dibinātāju skaitā, no tās saraksta ievēlēta 5. Saeimā. Viņa bija Juridiskās komisijas priekšsēdētāja biedre. 1995. gadā nesekmīgi kandidēja 6. Saeimas vēlēšanās, taču nākamajā gadā kļuva par 6. Saeimas deputāti Aivara Endziņa vietā, kad viņš tika ievēlēts par Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietas izpildītāju. Bijusi Juridiskās, kā arī Mandātu un iesniegumu komisijas priekšsēdētāja biedre.[1]
1998. gadā nekandidēja 7. Saeimas vēlēšanās. No 1998. gada novembra līdz 1999. gada novembrim strādāja par konsultanti «Latvijas Ceļa» frakcijā 7. Saeimā. No 1995. gada rudens līdz 2005. gada vasarai darbojās kā eksperte — Latvijas pārstāve Eiropas Padomes komisijā pret ksenofobiju, rasismu, neiecietību (ECRI).[1]
1995. gadā apbalvota ar IV pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni, bet 2000. gadā — ar III pakāpes.
Wikiwand in your browser!
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
