Platlapju meži
From Wikipedia, the free encyclopedia
Platlapju meži ir meži, kuros galvenokārt sastopami platlapju koki — ozoli, oši, liepas, kļavas, gobas, vīksnas,[1] mazākā daudzumā arī citi koki — bērzi, egles, apses, melnalkšņi un baltalkšņi.[2] Pamežā izveidojies bagātīgs krūmu stāvs ar ošu, ozolu, liepu, kļavu un egļu paaugu,[2] bet zemsedzē daudz lakstaugu. Sūnas klāj garākus koku stumbru posmus no zemes nekā skujkoku un šaurlapu mežos.[1]
Platlapju meži sastopami auglīgās zemienēs, pauguru nogāzēs, upju ielejās un ezeru salās. Tās ir teritorijas ar bagātīgu augsni, tāpēc piemērotaslielai sugu daudzveidībai, bet šīs pašas auglības dēļ šīs zemes cilvēks bieži lieto lauksaimniecībai, ar to samazinot platlapju mežu platības vai tos izcērtot vispār.[3] Latvijā šādi meži ir reti un biežāk sastopami ūdens tuvumā — upju ielejās un krastos, gravās un pauguru nogāzēs, no mežu augšanas apstākļu tipiem — gāršās un slapjajās gāršās. Ūdens līmeņa svārstību dēļ platlapju mežos gada laikā var stipri mainīties mitruma līmenis, pateicoties labiem dabiskās drenāžas apstākļiem.[1]
Veci jaukti platlapju meži ir ES aizsargājams biotops,[4] par tiem var izvērsties arī mežaudzes, kur biotopā kā valdošā koku suga ir apse, bērzs vai egle, bet izveidojies izteikts platlapju otrais stāvs un/vai paauga, kas nākotnē labvēlīgos attīstības apstākļos varētu ieņemt valdošās koku sugas vietu.[4]