Palearktika
From Wikipedia, the free encyclopedia
Palearktika jeb Paleoarktika ir lielākā no astoņām Zemes bioģeogrāfiskajām valstībām jeb apgabaliem. Tā stiepjas caur visu Eirāziju uz ziemeļiem no Himalajiem un Ziemeļāfriku un ietver sevī visu Vecās Pasaules netropisko daļu.[1]
Valstība sastāv no vairākiem ekoreģioniem: Eiro-Sibīrijas reģiona, Vidusjūras baseina, Sahāras un Arābijas tuksnešiem, kā arī Rietumu, Centrālās un Austrumu Āzijas. Palearktikas valstībā ietilpst arī daudzas upes un ezeri, kas veido vairākus saldūdens ekoreģionus.
Termins “Palearktika” pirmo reizi tika izmantots zooģeogrāfiskajā klasifikācijā 19. gadsimtā. Pirmais autors bija britu zoologs Filips Skleiters, kurš 1858. gada ziņojumā Linneja biedrībai kā pirmais identificēja sešas pasaules zooloģiskās zonas, kuru pamatā bija kopīga ģeogrāfija un plaša mēroga ģeogrāfiski šķēršļi migrācijai.[2] Alfrēds Volless pieņēma Skleitera shēmu savai grāmatai "Dzīvnieku ģeogrāfiskā izplatība", kas tika publicēta 1876. gadā. Šī shēma saglabājusies arī mūsdienās ar salīdzinoši nelielām izmaiņām, pievienojot vēl divas valstības: Okeāniju un Antarktīdu.