Pļusi

Pļusi (baltkrievu: Плюсы), agrāk latviešu valodā arī Pļusa vai Plusi, ir agropilsētiņa Baltkrievijas Vitebskas apgabala Braslavas rajona Pļusu ciema padomē. Izvietojusies Pļusu ezera dienvidu krastā, vietējas nozīmes ceļu H2112 un H16105 krustojumā. Atrodas 1,5 km no Latvijas robežas un 27 km no rajona centra Braslavas.

Pļusi
Agropilsētiņa
Плюсы
Pļusu Sv. Trīsvienības Romas katoļu baznīca
Pļusi Rādīt kartē "Baltkrievija" Pļusi Rādīt kartē "Vitebskas apgabals"
Koordinātas: 55°48′48″N 27°02′51″E
Valsts	Baltkrievija
Apgabals	Vitebskas apgabals
Rajons	Braslavas rajons
Ciema padome	Pļusu ciema padome
Iedzīvotāji (2019)
• kopā	164
Laika josla	MSK (UTC+3)
• Vasaras laiks (DST)	MSKST (UTC+3)
Tālruņu kods	(+375) 2153
Pļusi Vikikrātuvē

Vēsture

Viduslaiki

Saskaņā ar Livonijas un Lietuvas lielkņazistes pēdējo, 1545. gada, robežlīgumu, teritorija, kurā atrodas mūsdienu Pļusi, ietilpa Livonijas ordeņvalsts Daugavpils komturejā.^[1][2] Līdz ar Viļņas ūnijas noslēgšanu 1561. gadā arī šī teritorija de jure nonāca Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā.^[3]

Livonijas karš veicināja vardarbību lielkņazistes pierobežā, kā rezultātā Lietuvas muižniecība patvaļīgi pārbīdīja robežu un piesavinājās daļu Aizlauces draudzes novada zemju. Vairākkārt plānotā robežu pārskatīšanas komisija karadarbības un citu ārēju apstākļu dēļ nekad tā arī nesanāca. Hercogistes dienvidu robeža uz austrumiem no Kurcuma palika nepārskatīta līdz pat Trešajai Polijas dalīšanai 1795. gadā,^[3] kad faktiski pastāvošā Kurzemes hercogistes robeža kļuva par oficiālo Kurzemes guberņas robežu Krievijas Impērijas sastāvā, un secīgi kļuva par pamatu mūsdienu Latvijas valsts robežu izveidē.

Pēc 1566. gada teritorija faktiski nonāca Polijas—Lietuvas Viļņas vaivadijas Braslavas apriņķa pārvaldībā.^[4]

Jaunie laiki

Ciems pirmoreiz minēts 16. gadsimta otrajā pusē kā Perasvecica.^[4] Pēc vēsturnieka Aleksandra Zimina domām Pļusos cēlies 16. gadsimta rakstnieks un filozofs Ivans Perasvetavs. 1784. gadā Pļusi minēti kā brīvciems ar muižu. Tajā saimniekoja Salmanoviču dzimta, kas 1770. gadā uzcēla pirmo katoļu baznīcu. 18. gadsimta beigās draudzei piederīgas bija 108 sētas, bet 1845. gadā draudzē bija 1 544 ticīgie.

Līdz ar Trešo Polijas dalīšanu 1795. gadā Pļusi nonāca Krievijas Impērijas Viļņas guberņas Braslavas apriņķī,^[5] bet 1843. gadā apriņķa centru pārcēla uz Novoaleksandrovsku, un apriņķi pievienoja Kauņas guberņai. 1854. gadā Pļusos izveidojās ebreju zemnieku kolonija. 20. gadsimta sākumā baznīcu pārbūvēja neoromānikas stilā.^[6]

20. gadsimts

Pirmā pasaules kara laikā, no 1915. gada beigām līdz 1918. gada februārim frontes līnija atradās ciema tiešā tuvumā. 1918. gada februārī Pļusus ieņēma Vācijas Impērijas karaspēks. Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas Vācijas okupētajās teritorijās 1918. gada 25. martā pasludināja Baltkrievijas Tautas Republiku, kas par savu teritoriju uzskatīja zemes līdz Daugavpilij, ieskaitot, un secīgi arī Pļusus. Savukārt pēc Vācijas kapitulācijas teritoriju 1918. gada decembrī atguva Padomju Krievija, kas 1919. gada 1. janvārī pasludināja tās sastāvā ietilpstošas Baltkrievijas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidi, taču jau 1919. gada 27. februārī tā apvienojās ar Lietuvas Padomju Republiku, izveidojot Lietuvas—Baltkrievijas PSR.

Poļu—padomju kara laikā 1919. gada augusta beigās teritoriju ieņēma Polijas armija. Kad 1920. gada 4. jūlijā sākās Sarkanās armijas uzbrukums, Polijas armijas apakšgrupa Dzwina 5. jūlijā atkāpās. Okupētajās teritorijās 1920. gada 31. jūlijā no jauna izveidoja Baltkrievijas SPR. Pēc Rīgas miera līguma parakstīšanas 1921. gada 18. martā Pļusi galīgi nonāca Polijas Republikas sastāvā, kur tie ietilpa Navahrudakas vaivadijas,^[7] bet no 1926. gada Viļņas vaivadijas Braslavas apriņķa Pļusu gminā.^{[4][8][9][10]} 1921. gadā Pļusos 20 sētās dzīvoja 88 iedzīvotāji, no kuriem 44 bija jūdaisti un 44 — Romas katoļi. No pēdējiem 32 bija poļi, 10 baltkrievi un 2 citu tautību pārstāvji.^[9] 1931. gadā Pļusos bija baznīca, sinagoga, pasts, veikali un 27 sētas, kurās dzīvoja 135 iedzīvotāji.^[4][10] Starpkaru periodā pie Latvijas—Polijas robežas Pļusos darbojās robežsardzes iecirknis ar posteni.^[11]

Otrā pasaules kara Polijas kampaņas gaitā 1939. gada septembrī Pļusi nonāca Padomju Savienības Baltkrievijas PSR sastāvā.^[4] 1940. gada 12. oktobrī to iekļāva jaunizveidotajā Viļejkas apgabala Braslavas rajona Pļusu ciema padomē. No 1941. gada jūnija līdz 1944. gadam Pļusi atradās Trešā reiha okupācijā un ietilpa Ostlandes Glubokojes apriņķī, kad to atkal okupēja padomju armija un iekļāva Baltkrievijas PSR sastāvā.

1945. gada 31. decembrī Padomju Savienības ieceltā Polijas marionešu valdība ratificēja līgumu par Polijas un Padomju Savienības republiku robežu grozīšanu, ar ko Polija atteicās no savām teritorijām uz austrumiem no Kerzona līnijas, tai skaitā Pļusiem.^[12]

Kopš 1991. gada Pļusi ir daļa no neatkarīgās Baltkrievijas. 1998. gadā Pļusos bija 110 sētas, kurās dzīvoja 265 iedzīvotāji.^[4] 2000. gados Pļusi saņēma agropilsētiņas statusu.

Iedzīvotāji

Iedzīvotāju skaita izmaiņas

Gads	Iedz.	±% g.p.
1859	15	—
1921	88	+2.89%
1931	135	+4.37%
1998	265	+1.01%
2010	255	−0.32%
2019	164	−4.79%
[13][14][15][16]

Atsauces

1. «The Border of the Grand Duchy of Lithuania with Livonia in the Area of Drisviaty and Braslav (1426)» (krievu). 2023-06-13. Skatīts: 2024. gada 27. jūnijā.
2. «Čelkis T., Antanavičius D. 1545 metų Livonijos ir Lietuvos Didžiosios Kunigaikštystės sienos patikrinimas (Livonijos pareigūnų ataskaita)» (lietuviešu, latīņu). 2011. Skatīts: 2024. gada 27. jūnijā.
3. Jakovļeva, M. Kurzemes Hercogistes pārvalde, teritorija, robežas un metālieguves manufaktūras (1561—1795) Rīga, 1999. 221.
4. Энцыклапедыя гісторыі Беларусі. У 6 т. Кадэты — Ляшчэня / Беларус. Энцыкл.; Рэдкал.: Г. П. Пашкоў (галоўны рэд.) і інш.; Маст. Э. Э. Жакевіч. — Мн.: БелЭн. ISBN 985-11-0041-2
5. Plusy, wieś, pow. nowoaleksandrowski, gm. Krasnogórka, [iekš:] Słownik geograficzny Królestwa Polskiego, t. XV, cz. 2: Januszpol — Wola Justowska, Varšava 1902, 458. lpp.
6. «Сайт «Глобус Беларуси»» (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 27. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 18. septembrī.
7. «Ustawa z dnia 4 lutego 1921 r. o unormowaniu stanu prawno-politycznego na ziemiach, przyłączonych do obszaru Rzeczypospolitej na podstawie umowy o preliminaryjnym pokoju i rozejmie podpisanej w Rydze dnia 12 października 1920 r.» (poļu). 1921-92-94. Skatīts: 2024. gada 27. jūnijā.
8. «Ustawa z dnia 22 grudnia 1925 r. w sprawie utworzenia województwa wileńskiego.» (poļu). 1925-12-22. Skatīts: 2024. gada 27. jūnijā.
9. Skorowidz miejscowości Rzeczypospolitej Polskiej: opracowany na podstawie wyników pierwszego powszechnego spisu ludności z dn. 30 września 1921 r. i innych źródeł urzędowych., t. 7, część 2, 1924, 11. lpp.
10. Wykaz miejscowości Rzeczypospolitej Polskiej, t. 1, Varšava 1938, 11. lpp.
11. Marek Jabłonowski, Bogusław Polak: Polskie formacje graniczne 1918−1839. Dokumenty organizacyjne, wybór źródeł. Tom II. Košalina 1999, 171. lpp.
12. «Ustawa z dnia 31 grudnia 1945 r. o ratyfikacji podpisanej w Moskwie dnia 16 sierpnia 1945 r. umowy między Rzecząpospolitą Polską a Związkiem Socjalistycznych Republik Radzieckich o polsko-radzieckiej granicy państwowej. (1945. gada 31. decembra līgums par 1945. gada 16. augustā Maskavā panāktās vienošanās par Polijas Republikas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības robežu ratifikāciju)» (poļu). Skatīts: 2024. gada 3. martā.
14. Plusy // Słownik geograficzny Królestwa Polskiego i innych krajów słowiańskich. Tom VIII: Perepiatycha — Pożajście (poļu). — Varšava, 1887. 271. lpp.
15. Шыдлоўскі К. Плюсы // Энцыклапедыя гісторыі Беларусі. У 6 т. Т. 5: М — Пуд / Рэдкал.: Г. П. Пашкоў (галоўны рэд.) і інш.; Маст. Э. Э. Жакевіч. — Minska : БелЭн, 1999. — 592 lpp. — 10 000 eks. — ISBN 985-11-0141-9. 515. lpp.
16. «Iedzīvotāju skaits Vitebskas apgabala apdzīvotajās vietās pēc tautskaites datiem 2009. gada 14. oktobrī» (krievu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 25. jūnijā. Skatīts: 2024. gada 3. martā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pļusi.