Onomatopeja
From Wikipedia, the free encyclopedia
Onomatopeja, biežāk onomatopoēze[1] (no grieķu: ὀνοματοποιία; ὄνομα - 'vārds', ποιέω - 'daru') ir dabas vai citu neverbālu skaņu atdarinošs vārds. Visbiežāk tiek lietoti kontekstos, kas tieši skar attiecīgo skaņu radošo parādību, priekšmetu vai dzīvnieku. Onomatopejas var būt kā fonēmiski vai ortogrāfiski tiešie skaņu atdarinājumi ('vau'), tā arī darbības vārdi ('vaukšķēšana'), lietvārdi ('vaukšķis') u.c.
Onomatopoēze un tai atbilstošais darbības vārds dažādās valodās var ievērojami atšķirties. Piemēram, suņu riešanas onomatopoēze un tai atbilstošais (biežāk lietotais) verbs dažās valodās ir šādi:
- latviešu valodā — vau (verbs: riet);
- krievu valodā — гав (gav) (lajat');
- angļu valoda — woof (to bark);
- zviedru valoda — vov (skälla).
Onomatopejas var attiekties ne tikai uz dzīvnieku pasaules skaņām, bet arī uz nedzīvu priekšmetu radītām skaņām ('bladāc' — krītošs priekšmets, 'vī' - kaucošas bremzes, 'tik-tak' - pulkstenis u.c.) vai cilvēku neverbālām skaņām ('khe-khe').