From Wikipedia, the free encyclopedia
Okeāna laineris ir pasažieru kuģis, kuru pārsvarā izmanto, lai šķērsotu jūras vai okeānus. Laineri var pārvadāt arī kravu vai pastu un dažreiz var tikt izmantoti citiem mērķiem (piemēram atpūtas kruīziem vai kā hospitāļkuģi).[2]
.jpg)
Kravas kuģus, kuri kursē atbilstoši grafikam, arī dažreiz dēvē par laineriem.[3] Šī kuģu kategorija neiekļauj prāmjus vai citus kuģus, kurus ekspluatē īsos reisos, un ar nolūku būvētus kruīza kuģus, kuriem pats reiss nevis transportēšana ir ceļojuma pamatmērķis. Tāpat šajā kategorijā neiekļaujas tvaika klaiņkuģi, pat tie, kas aprīkoti, lai pārvadātu ierobežotu skaitu pasažieru. Dažas kuģniecības sevi dēvē par "līnijām" un to konteinerkuģus, kuri bieži tiek ekspluatēti noteiktos maršrutos atbilstoši iepriekš sastādītiem grafikiem, par laineriem.
Okeāna laineri parasti ir stingras konstrukcijas kuģi ar lielu brīvsānu augstumu, lai izturētu vētras un citus nelabvēlīgus laikapstākļus ar kādiem tie saskaras atklātajos okeānos. Papildus tam tie bieži ir būvēti ar biezāku korpusa apšuvumu nekā kruīza kuģiem un tiem ir lielāki degvielas, pārtikas un citu materiālu krājumi ilgajiem reisiem.[4]
Pirmos okeāna lainerus uzbūvēja 19. gadsimta vidū. Tādas tehnoloģiskās inovācijas kā tvaika dzinējs un tērauda korpuss ļāva uzbūvēt lielākus un ātrākus lainerus izraisot sāncensību tā laika pasaules lielvaru starpā, īpaši starp Apvienoto Karalisti un Vāciju. Okeāna lainerus, kuriem savulaik bija dominējošā loma ceļojumos starp kontinentiem, pēc Otrā pasaules kara padarīja nevajadzīgus lielas distances lidaparāti. Sava loma bija arī automobiļu un dzelzceļa atīstībai. Pēc tam kad 2008. gadā tika beigta Queen Elizabeth 2 ekspluatācija, vienīgais aktīvi izmantotais okeāna laineris ir RMS Queen Mary 2.
Okeāna laineri bija pamata transportlīdzekļi starpkontinentālajiem ceļojumiem vairāk nekā gadsimtu ilgi, no 19. gadsimta vidus līdz tos sāka aizstāt pasažieru lidmašīnas 1950. gados. Bez pasažieriem laineri pārvadāja arī pastu un kravu. Kuģi, kuri bija nofraktēti, lai pārvadātu britu Karalisko pastu, varēja izmantot kuģu prefiksu RMS. Tāpat laineriem deva priekšroku, lai pārvadātu zeltu un citas augstvērtīgas kravas.[5]
Intensīvākā laineru satiksme bija Ziemeļatlantijā starp Eiropu un Ziemeļameriku. Šajā maršrutā tika izmantoti ātrākie, lielākie un attīstītākie laineri, lai arī lielākā daļa okeāna laineru vēsturiski bija vidēja izmēra kuģi, kuri kalpoja kā parasti pasažieru un kravas pārvadātāji starp valstīm vai starp mātes valstīm un to kolonijām vai atkarīgajām teritorijām pirms reaktīvo lidmašīnu laikmeta. Šādi maršruti bija no Eiropas uz Āfrikas un Āzijas kolonijām, no Eiropas uz Dienvidameriku, kā arī migrantu plūsmas maršruti no Eiropas uz Ziemeļameriku 19. gadsimtā un 20. gadsimta pirmajās divās desmitgadēs, un no Eiropas uz Kanādu un Austrāliju pēc Otrā pasaules kara.
Kuģniecības līnijas ir uzņēmumi, kuri nodarbojas ar pasažieru un kravas pārvadājumiem, bieži iepriekš noteiktos maršrutos un pēc iepriekš izziņota saraksta. Regulārus reisus pēc iepriekš publicēta saraksta, iepriekš zināmos maršrutos sauc par "līnijas reisiem" un kuģus (pasažieru vai kravas), apkalpojošus šos maršrutus atbilstoši sarakstam, par laineriem. Alternatīva laineru pārvadājumiem ir "klaiņkuģniecība", kurā kuģiem reisa uzdevumus dod atsevišķi, katru reizi, kad ir pieejama krava transportēšanai. Kādreiz ar vārdu "laineris" saprata arī buru līnijkuģus (ships of the line — angļu val.) vai kaujas kuģu ierindu (line-of-battle ships — angļu val.), tomēr šāds vārda lietojums mūsdienās ir rets. Termins "okeāna laineris" ir kļuvis sinonīms terminam "pasažieru laineris", lai arī stingri ņemot ar to var apzīmēt arī kravas laineri vai kravas — pasažieru laineri.
Reaktīvo lidmašīnu laikmeta iestāšanās un transokeānisko pasažieru jūras pārvadājumu noriets izraisīja pakāpenisku pāreju no pasažieru kuģiem uz moderniem kruīza kuģiem kā pasažieru pārvadāšanas transportlīdzekļiem. Lai okeāna laineru izmantošanu saglabātu finansiāli izdevīgu, dažus no tiem kruīza līnijas modificēja izmantošanai kruīzu maršrutos, piemēram, SS[6] France. Daži vecāku okeāna laineru raksturlielumi, kā degvielas patēriņš, liela iegrime, kas tiem neļauj ienākt seklās ostās, un kajītes (bieži bez logiem), kuras projektētas, lai uzņemtu maksimāli daudz pasažieru nedomājot par to komfortu, padarīja okeāna lainerus nepiemērotus kruīza ceļojumiem. Kuģniecības Italian Line kuģi SS Michelangelo un SS Raffaello bija pēdējie okeāna laineri, kurus būvēja pamatā Ziemeļatlantijas šķērsošanai, bet to pārbūve nebija ekonomiski izdevīga, tādēļ to darba mūžs bija īss.[7]
.jpg)
19. gadsimta sākumā rūpnieciskā revolūcija un starpkontinentālā tirdzniecība padarīja drošu saikņu attīstību starp kontinentiem par obligātu nepieciešamību. Būdama vadošā starp koloniālajām lielvalstīm, Apvienotā Karaliste izjuta nepieciešamību pēc stabiliem jūras ceļiem, kuri savienotu dažādas impērijas daļas: Tālos Austrumus, Indiju, Austrāliju utt. Starptautisko ūdeņu jēdziena parādīšanās un jebkādu prasību neesamība uz tiem vienkāršoja navigāciju. 1818. gadā kuģniecības līnija Black Ball Line ar buru kuģu floti piedāvāja pirmos regulāros pasažieru pārvadājumus ar uzsvaru uz to komfortu no Anglijas uz Savienotajām Valstīm.
1807. gadā Robertam Fultonam (Robert Fulton — angļu val.) izdevās pielietot tvaika dzinēju uz kuģa. Viņš uzbūvēja pirmo kuģi ar šīs tehnoloģijas dzinēju, Clermont, kuram izdevās aiziet no Ņujorkas līdz Olbani trīsdesmit stundās. Pēc tam kuģis uzsāka regulārus pārvadājumus starp abām pilsētām. Drīz tika uzbūvēti arī citi kuģi, kuri izmantoja šo inovāciju. 1816. gadā Élise kļuva par pirmo tvaikoni, kurš šķērsoja Lamanšu. Cits svarīgs izrāviens notika 1819. gadā. SS Savannah kļuva par pirmo tvaikoni, kurš šķērsojis Atlantijas okeānu. Kuģis atstāja pilsētu ar tādu pašu nosaukumu un ieradās Liverpūlē pēc 27 dienām. Lielākā distances daļa tika veikta ar buru palīdzību, reisa laikā tvaika spēku neizmantoja vairāk kā 72 stundas. Sabiedrība nebija sajūsmā par jauno tehnoloģiju, jo neviens no trīsdesmit diviem cilvēkiem, kuri bija rezervējuši biļetes šim vēsturiskajam reisam, tā arī neieradās uz kuģa. Lai arī Savannah pierādīja, ka tvaikonis spēj šķērsot okeānu, sabiedrība vēl nebija gatava uzticēties šādam transportlīdzeklim atklātā jūrā un 1820. gadā tvaika dzinēju no kuģa noņēma.
Darbs ar šo tehnoloģiju turpinājās un jauns solis tika sperts 1833. gadā. Royal William izdevās šķērsot Atlantiju izmantojot tvaika spēku kā pamata dzinējspēku visā reisa garumā. Buras izmantoja tikai katlu tīrīšanas laikā. Vēl joprojām bija daudz skeptiķu un 1836. gadā zinātnisku izdevumu autors Dionīsijs Lardners (Dionysius Lardner — angļu val.) paziņoja, ka:
Kā projekts veikt reisu tieši no Ņujorkas uz Liverpūli, tas bija pilnīgi fantastisks, viņi varētu tikpat labi runāt par reisa veikšanu no Ņujorkas uz Mēnesi.
Pēdējais solis lielas distances ceļojumos izmantojot tvaika spēku tika sperts 1838. gadā, kad SS Sirius atstāja Liverpūli 4. aprīlī un ieradās Ņujorkā astoņpadsmit dienas vēlāk, 22. aprīlī, pēc vētraina okeāna šķērsojuma. Šķērsojumam bija paredzēts pārāk maz akmeņogļu, tāpēc, lai pabeigtu reisu, komandai nācās dedzināt kajīšu mēbeles. Ceļojums tika veikts ar 8,03 mezglu ātrumu. Reiss bija iespējams pateicoties kondensatoram, kurš piegādāja saldūdeni katliem, vairs nevajadzēja periodiski atslēgt katlus, lai tos atbrīvotu no sāls. Tomēr slava bija īslaicīga. Nākamajā dienā Ņujorkā ieradās dzelzceļa inženiera Isambarda Kingdoma Brunela projektētais SS Great Western. Kuģis atstāja Liverpūli 8. aprīlī un apsteidza Sirius rekordu attīstot 8,66 mezglu vidējo ātrumu. Tika aizsāktas ātruma sacensības un ar tām zilās lentes iegūšanas tradīcija.
Ar Great Western Isambards Kingdoms Brunels ielika pamatus jaunām kuģu būves metodēm. Viņš saprata, ka kuģa kravas ietilpība palielinās proporcionāli tā izmēru kubam, bet ūdens pretestība pieaug tikai proporcionāli tā izmēru kvadrātam. Tas nozīmē, ka lieliem kuģiem ir mazāks degvielas īpatnējais patēriņš, svarīgs raksturlielums gariem reisiem pāri Atlantijai. Lielu kuģu būve tādēļ bija izdevīgāka. Turklāt ievērojami pieauga migrācija uz Ameriku. Šī iedzīvotāju kustība bija finansiāli izdevīga kuģniecībām un dažas no lielākajām tika dibinātas tieši šajā laikā. Piemēri ir Apvienotās Karalistes P&O, kura izveidojās 1822. gadā un Francijas Compagnie Générale Transatlantique, kura izveidojās 1855. gadā.
Tvaika dzinējs ļāva kuģiem sniegt regulārus pārvadājumu pakalpojumus neizmantojot buras. Šis apstāklis īpaši pievilcīgs šķita pasta uzņēmumiem, kuri iznomāja vietu kuģu kravas tilpnēs, lai apkalpotu savus klientus, kurus šķīra okeāns. 1839. gadā Semjuels Kunards (Samuel Cunard — angļu val.) izveidoja Cunard Line un kļuva par pirmo kuģniecības īpašnieku, kurš veltīja savu darbību pasta transportam nodrošinot regulārus pārvadājumus atbilstoši iepriekš izziņotam sarakstam. Uzņēmuma kuģi apkalpoja maršrutus starp Apvienoto Karalisti un Savienotajām Valstīm. Laikam ejot atklātajā jūrā nepraktisko dzenratu nomainīja dzenskrūve. 1840. gadā kuģniecības līnijas Cunard Line kuģis RMS Britannia uzsāka šīs līnijas pirmos regulāros pasažieru un kravas pārvadājumus ar tvaikoni no Liverpūles uz Bostonu.
Pieaugot kuģu izmēriem, koka korpuss kļuva trausls. Šo problēmu atrisināja sākotnēji 1845. gadā izmantojot dzelzs korpusu un vēlāk tērauda korpusus. Pirmais kuģis, kurš bija apgādāts gan ar dzelzs korpusu, gan dzenskrūvi, bija Brunela radītais SS Great Britain. Tā karjera bija postoša un īsa. 1846. gadā kuģis uzskrēja uz sēkļa Dundura līcī (Dundrum Bay — angļu val.). Kuģa aktīvu ekspluatāciju pārtrauca 1884. gadā Folklenda Salās un turpmāk to izmantoja kā noliktavu, karantīnas kuģi un akmeņogļu glabātuvi līdz 1937. gadā to nogremdēja. Amerikāņu kuģniecības līnija Collins Line aprīkoja savus kuģus ar aukstajām istabām, apsildi un dažādām citām inovācijām, bet to ekspluatācija bija dārga. Divu kuģu nogrimšana kuģniecības līnijai bija smags trieciens un to likvidēja 1858. gadā.
1858. gadā Brunels uzbūvēja savu trešo un lielāko milzeni SS Great Eastern. Kuģis 43 gadus bija lielākais jebkad uzbūvētais pasažieru kuģis. Tas spēja pārvadāt 4 000 pasažierus. Kuģa karjeru aizēnoja virkne neveiksmju un incidentu. Viens no tiem bija eksplozija pirmā reisa laikā.
Šajā laikā daudzi vācu kuģniecībām, piemēram, Hamburg America Line un Norddeutscher Lloyd piederoši kuģi apkalpoja līnijas no tādām lielām Vācijas ostām kā Hamburga un Brēmene uz Savienotajām Valstīm. 1858. gads bija ievērojams ar lielu katastrofu — SS Austria nogrimšanu. Grīnokā (Greenock — angļu val.) būvētais kuģis, kurš apkalpoja līniju no Hamburgas uz Ņujorku divas reizes mēnesī, pie Ņūfaundlendas krastiem nejauši aizdegās un nogrima. Izdzīvoja 89 no 542 pasažieriem.
Britu tirgū 1860. gadu beigās savstarpēji sīvi konkurēja Cunard Line un White Star Line (pēdējā pēc tam, kad to 1868. gadā nopirka Tomass Izmejs (Thomas Ismay — angļu val.)). Cīņu simbolizēja zilās lentes iegūšana, kuru abas kuģniecības līnijas vairākas reizes pārmaiņus ieguva ap gadsimta beigām. Kuģu greznība un tehniskais izpildījums nemitīgi attīstījās. Palīgburas kļuva rudimentāras un pazuda pilnībā gadsimta beigās. Tika paredzēta pasažieru kuģu iespējamā militārā izmantošana un 1889. gadā RMS Teutonic kļuva par pirmo palīgkreiseri vēsturē. Kara laikā kuģus varēja viegli aprīkot ar lielgabaliem un izmantot konfliktā. Teutonic izdevās iespaidot Vācijas ķeizaru Vilhelmu II, kurš vēlējās redzēt savu valsti apgādātu ar modernu floti.
1870. gadā kuģniecības līnijas White Star Line laineris RMS Oceanic uzstādīja jaunu standartu okeānu ceļojumiem izvietojot savas pirmās klases kajītes kuģa vidusdaļā un apgādājot tās ar tādām ērtībām kā lieli iluminatori, elektrība un tekošs ūdens.[8] Sākot ar 1880. gadu okeāna laineru izmērs pieauga, lai apmierinātu imigrācijas uz Savienotajām Valstīm un Austrāliju vajadzības.
RMS Umbria[9] un tā dvīņu kuģis RMS Etruria bija pēdējie divi šī perioda Cunard laineri, kuri bija aprīkoti ar palīgburām. Abi kuģi tika uzbūvēti Skotijas ostas Glāzgovas kuģu būvētavā John Elder & Co 1884. gadā. Tie bija sava laika rekordu uzstādītāji un lielākie ekspluatētie laineri, kuri apkalpoja maršrutu no Liverpūles uz Ņujorku.
SS Ophir bija 6 814 bruto reģistra tonnu[10] tvaikonis, kurš piederēja kuģniecībai Orient Steam Navigation Company un bija aprīkots ar saldēšanas iekārtu. 1890. gados un līdz Pirmajam pasaules karam, kad to pārvērta par palīgkreiseri, kuģi izmantoja maršrutā no Anglijas uz Austrāliju caur Suecas kanālu.
1897. gadā kuģniecība Norddeutscher Lloyd nolaida ūdenī SS Kaiser Wilhelm der Grosse. Pēc trīs gadiem kuģim sekoja vēl trīs dvīņu kuģi. Kuģis bija gan grezns, gan ātrs un tam izdevās nozagt britiem zilo lenti. Tas bija arī pirmais no pavisam četrpadsmit okeāna laineriem ar četriem skursteņiem, kuri uz laiku parādījās jūrniecības vēsturē. Kuģim vajadzēja tikai divus skursteņus, bet vairāk skursteņu radīja pasažieros drošības un spēka sajūtu. 1900. gadā kuģniecības līnija Hamburg America Line pabeidza savu četru skursteņu laineri SS Deutschland. Kuģis ātri ieguva savai kuģniecības līnijai zilo lenti. Šīm ātruma sacensībām tomēr bija negatīvs iespaids uz pasažieru komfortu un tās radīja spēcīgu vibrāciju, kas kuģa īpašniekam lika zaudēt jebkuru interesi par kuģi, kad tas pazaudēja zilo lenti citam Norddeutscher Lloyd kuģim. SS Deutschland transatlantiskajiem šķērsojumiem izmantoja tikai desmit gadus pirms to pārveidoja par kruīza kuģi. Līdz 1907. gadam zilā lente palika vāciešu rokās.
1902. gadā Dž. P. Morgans izvirzīja ideju par jūrniecības impēriju, kura sastāvētu no liela skaita uzņēmumu. Viņš izveidoja trestu International Mercantile Marine Co., kurš sākotnēji sastāvēja tikai no amerikāņu kuģniecībām. Vēlāk tas pievienoja sev kuģniecības līnijas Leyland Line un White Star Line.[11] Tomēr pēc tam britu valdība nolēma iejaukties, lai atgūtu savu ietekmi.
Lai arī vācu laineri dominēja ātruma ziņā, britu laineri bija dominējošie izmēros. RMS Oceanic un White Star Line lielais četrinieks bija pirmie laineri, kuri pārspēja SS Great Eastern kā lielākie pasažieru kuģi. Tomēr šo kuģu īpašnieks bija amerikānis (kā minēts augstāk, White Star Line tika iekļauta Dž. P. Morgana trestā). Saskaroties ar tik nopietnu konkurenci, britu valdība finansiāli atbalstīja divu Cunard Line laineru būvi ar iepriekš neredzētu ātrumu un izmēriem. Nosacījums bija tāds, ka abiem kuģiem jābūt pieejamiem pārvēršanai par palīgkreiseriem, ja jūras kara flotei rastos tāda vajadzība. Sadarbības rezultāts bija divu dvīņu kuģu pabeigšana 1907. gadā: RMS Lusitania un RMS Mauretania. Abi kuģi savos pirmajos reisos ieguva zilo lenti. RMS Mauretania saglabāja šo titulu divdesmit gadus. Kuģu lielais ātrums tika sasniegts izmantojot turbīnas tradicionālo izplešanās mašīnu vietā. Atbildot uz sāncensību no Cunard Line puses, White Star Line 1907. gada beigās pasūtīja Olympic klases lainerus. Pirmajam no šiem trīs laineriem, RMS Olympic, kuru pabeidza 1911. gadā, bija veiksmīga karjera, lai arī tajā bija incidenti. Tā nenotika ar dvīņu kuģi RMS Titanic, kurš nogrima savā pirmajā reisā 1912. gada 15. aprīlī izraisot vairākas izmaiņas jūrniecības drošības noteikumos. Trešais no kuģiem HMHS[12] Britannic tā arī nepaguva kalpot savam sākotnējam mērķim par pasažieru kuģi, jo to Pirmā pasaules kara laikā mobilizēja kā hospitāļkuģi. Kuģis nogrima uzskrienot jūras mīnai 1916. gadā.
Tajā pašā laikā Francija mēģināja atzīmēt savu klātbūtni sacensībās ar kuģniecības līnijas Compagnie Générale Transatlantique 1912. gada laineri SS France. Arī Vācija drīz atbildēja britu konkurentiem. No 1912. gada līdz 1914. gadam kuģniecības līnija Hamburg America Line būvēja trīs lainerus, kuri bija ievērojami lielāki par White Star Line Olympic klases kuģiem. Pirmais, kuru pabeidza 1913. gadā, bija SS Imperator. Pēc tam 1914. gadā sekoja SS Vaterland. Trešā lainera SS Bismarck būvi pārtrauca Pirmā pasaules kara sākšanās.
Pirmais pasaules karš bija grūts laiks laineriem. Dažus no tiem, piemēram, Mauretania, Aquitania un Britannic, konflikta laikā pārveidoja par hospitāļkuģiem. Citi kļuva par karaspēka pārvadātājiem, bet daži, piemēram, Kaiser Wilhelm der Grosse, karā piedalījās kā karakuģi. Karaspēka transportēšana bija populāra laineru lielā izmēra dēļ. Karaspēka transportēšanai pārvērstos lainerus krāsoja apžilbinošajā kamuflāžā, lai samazinātu iespēju, ka ienaidnieka zemūdenes tos torpedētu.
Karš bija daudzu laineru bojāejas iemesls. Britannic, kalpojot par hospitāļkuģi, nogrima Egejas jūrā 1916. gadā pēc uzskriešanas mīnai.[13] Notika daudzi torpedēšanas gadījumi, kuru rezultātā nogrima liels skaits kuģu. Kaiser Wilhelm der Grosse tika sakauts un ar nolūku nogremdēts pēc sīvas kaujas ar HMS[14] Highflyer Āfrikas rietumu piekrastē, kamēr tā dvīņu kuģis Kronprinz Wilhelm uzbruka ienaidnieka jūras komunikācijām.[15] RMS Lusitania torpedēšana un nogremdēšana 1915. gada 7. maijā, kad Savienotās Valstis vēl bija neitrālas, laupīja 128 amerikāņu dzīvības. Lai arī pastāvēja citi faktori, amerikāņu dzīvību zaudējums nogremdējot kuģi bija spēcīgs pamudinājums Savienotajām Valstīm tuvoties Antantei un veicināja valsts iesaistīšanos karā.
Antantei piederošo laineru zaudējumus kompensēja 1919. gada Versaļas līgums. Daudzus Vācijas lainerus piešķīra uzvarējušajām Antantes valstīm. Hamburg America Line trio (Imperator, Vaterland un Bismarck) sadalīja starp kuģniecības līnijām Cunard Line, White Star Line un United States Lines, kamēr trīs izdzīvojušos Kaiser klases kuģus konflikta laikā rekvizēja un pēc kara paturēja ASV Jūras kara flote. Tripitz, kura būve aizkavējās kara dēļ, galu galā kļuva par RMS Empress of Australia. No vācu superlaineriem tikai Deutschland, sava sliktā tehniskā stāvokļa dēļ, izvairījās no līdzīga likteņa.
Pēc rekonstrukcijas perioda kuģniecības ātri atguvās no Pirmā pasaules kara radītajiem zaudējumiem. Kuģi, kuru būve tika sākta pirms kara, kā kuģniecības līnijas French Line kuģis SS Paris, tika pabeigti un sākti izmantot. Ievērojamie britu laineri Olympic un Mauretania tāpat atsāka savu darbību un pieredzēja veiksmīgu karjeru 1920. gadu sākumā. Tika uzbūvēti vairāki moderni laineri kā SS Île de France (pabeigts 1927. gadā). Kuģniecības līnija United States Lines saņemot Vaterland pārdēvēja to par Leviathan un padarīja kuģi par uzņēmuma flotes flagmani. Tā kā visi Savienotajās Valstīs reģistrētie kuģi skaitījās ASV teritorijas daļa, nacionālais prohibīcijas akts aizliedza alkoholiskos dzērienus uz amerikāņu laineriem un alkoholu meklējošie pasažieri ceļošanai izvēlējās citus lainerus ievērojami samazinot uzņēmuma United States Lines peļņu.
1929. gadā uz skatuves atgriezās Vācija ar diviem kuģniecības Norddeutscher Lloyd kuģiem SS Bremen un SS Europa. Bremen no britu Mauretania ieguva zilo lenti, kura Mauretania bija piederējusi pēdējos divdesmit gadus. Drīz arī Itālija iesaistījās cīņā. Kuģniecības līnija Italian Line 1932. gadā pabeidza SS Rex un SS Conte di Savoia laužot gan greznības, gan ātruma rekordus (Rex ieguva rietumu virziena reisu zilo lenti 1933. gadā). Francija atgriezās cīņā ar kuģniecības līnijas Compagnie Générale Transatlantique (CGT) kuģi SS Normandie. Savas pabeigšanas brīdī 1935. gadā tas bija lielākais ūdenī nolaistais kuģis. Normandie bija arī ātrākais, iegūstot zilo lenti 1935. gadā.
Krīze pienāca, kad Savienotās Valstis drastiski samazināja to imigrācijas kvotas, liekot kuģniecībām zaudēt lielu daļu ienākumu un spiežot tās adaptēties jaunajai situācijai. Lielajai depresijai arī bija svarīga loma ievērojami samazinot cilvēku skaitu, kas vēlējās šķērsot Atlantiju un, tajā pašā laikā, samazinot ienesīgu transatlantisko reisu skaitu. Atbildot uz izaicinājumiem, kuģniecības norīkoja daudzus no saviem laineriem daudz ienesīgāko kruīzu nodrošināšanai. 1934. gadā Apvienotās Karalistes Cunard Line un White Star Line bija ļoti sliktā finansiālā stāvoklī. Valsts kases kanclers (Chancellor of the Exchequer — angļu val.) Nevils Čemberlens ierosināja apvienot abus uzņēmumus, lai atrisinātu to finansiālās problēmas. Apvienošana notika 1934. gadā, kad tika uzsākta arī jauna kuģa Queen Mary būve. Tajā pašā laikā vecākie kuģi tika pakāpeniski sagriezti metāllūžņos. Queen Mary bija sava laika ātrākais kuģis un uz īsu brīdi arī lielākais, tas ieguva zilo lenti divas reizes, abas no Normandie. Otra kuģa Queen Elizabeth būvi pārtrauca Otrā pasaules kara izcelšanās.
Otrais pasaules karš bija ar notikumiem, kuri ietvēra lainerus, bagāts konflikts. Sākoties karam vācu lainerus rekvizēja un daudzus pārvērta par peldošajām barakām. Veicot šādu uzdevumu Bremen 1941. gadā aizdegās un vēlāk tika sagriezts metāllūžņos. Konflikta laikā RMS Queen Elizabeth un RMS Queen Mary sevi teicami parādīja kā karaspēka pārvadātāji.
Daudzi laineri tika nogremdēti ar lieliem cilvēku upuriem. Otrā pasaules kara laikā trīs lielākās katastrofas bija Cunard Line kuģa Lancastria 1940. gadā veiktā nogremdēšana pie Sennazēras vāciešiem to bombardējot, kamēr kuģis centās evakuēt britu ekspedīcijas korpusa karavīrus no Francijas, gāja bojā vairāk nekā 3 000 cilvēku; Wilhelm Gustloff nogremdēšana Padomju zemūdenei to torpedējot, ar vairāk nekā 9 000 upuriem šī ir vēsturē lielākā jūras katastrofa; un SS Cap Arcona nogremdēšana ar vairāk par 7 000 upuriem. Abas pēdējās katastrofas notika 1945. gadā Baltijas jūrā.
SS Rex tika bombardēts un nogremdēts 1942. gadā, bet Normandie aizdegās, apgāzās un nogrima Ņujorkā 1942. gadā, kamēr to pielāgoja karaspēka vajadzībām. Daudzi divdesmito un trīsdesmito gadu superlaineri kļuva par U — kuģu (U-boat — angļu val.), jūras mīnu un ienaidnieka lidaparātu upuriem. Empress of Britain uzbruka vācu lidmašīnas un, kad velkoņi mēģināja kuģi nogādāt drošībā, to torpedēja U — kuģis.[16]
.jpg)
Pēc kara daži kuģi atkal tika nodoti no zaudējušajām valstīm uzvarējušajām valstīm kā kara reparācijas. Tā notika ar Europa, kuru nodeva Francijai un pārdēvēja par Liberté. Cunard Lines kuģu Queen Mary un Queen Elizabeth dienests karaspēka pārvadāšanā atstāja paliekošu iespaidu uz Savienoto Valstu valdību. Lai nodrošinātu uzticamu un ātru karaspēka pārvietošanu kara gadījumā ar Padomju Savienību, Savienoto Valstu valdība sponsorēja SS United States būvi un tā pieņemšanu ekspluatācijā uzņēmumā United States Lines 1952. gadā. Tajā pašā gadā, savā pirmajā reisā, kuģis ieguva zilo lenti un paturēja to līdz Ričards Brensons 1986. gadā zilo lenti atņēma ar Virgin Atlantic Challenger II. Gadu vēlāk, 1953. gadā, Itālija pabeidza SS Andrea Doria, kurš, savukārt, 1956. gadā nogrima pēc sadursmes ar MK[17] Stockholm.
Pirms Otrā pasaules kara lidaparāti nebija nopietns ekonomisks drauds okeāna laineriem. Vairums pirmskara lidaparātu bija skaļi, neaizsargāti no sliktiem laikapstākļiem, tikai dažiem bija pietiekošs darbības rādiuss transokeāniskiem pārlidojumiem un tie visi bija dārgi, ar mazu pasažieru ietilpību. Karš paātrināja lielu, tāla darbības rādiusa lidaparātu attīstību. Tādi četru dzinēju bumbvedēji kā Avro Lancaster un Boeing B-29 Superfortress ar savu darbības rādiusu un lielo kravnesību bija dabīgi pēckara nākamās paaudzes pasažieru lidmašīnu prototipi. Tāpat paātrinājās arī gāzes strūklas dzinēju tehnoloģijas attīstība, jo kara laikā tika attīstītas reaktīvās lidmašīnas. 1953. gadā de Havilland Comet kļuva par pirmo pasažieru pārvadājumu reaktīvo aviolaineri, drīz sekoja Sud Aviation Caravelle, Boeing 707 un Douglas DC-8, un daudzi lielas distances ceļojumi tika veikti pa gaisu. Kuģniecības līnijas Italian Line 1962. un 1963. gadā ūdenī nolaistie kuģi SS Michelangelo un SS Raffaello[7] bija divi pēdējie okeāna laineri, kuri tika būvēti primāri maršruta pāri Ziemeļatlantijai apkalpošanai. Cunard transatlantisko laineri Queen Elizabeth 2 sāka izmantot kā kruīza kuģi. 1960. gadu sākumā 95% no pasažieru pārvadājumiem pāri Atlantijas okeānam notika izmantojot lidaparātus. Tādējādi okeāna laineru laikmets bija beidzies. 1970. gadu sākumā daudzi pasažieru kuģi turpināja darbu kruīzos.
1982. gadā Folklendu kara laikā britu valdība kara dienestam rekvizēja trīs esošos vai bijušos lainerus. Lainerus Queen Elizabeth 2 un Canberra rekvizēja no Cunard un P&O kā karaspēka pārvadātājus, lai transportētu britu armijas personālu uz Debesbraukšanas salu un Folklenda Salām un atgūtu Folklendas no iebrūkošajiem Argentīnas spēkiem. P&O izglītojošais kruīza kuģis un bijušais kuģniecības līnijas British India Steam Navigation Company laineris Uganda tika rekvizēts kā hospitāļkuģis un pēc kara kalpoja kā karaspēka pārvadātājs līdz Stenli tika uzbūvēta Mauntplezantas aviobāze, uz kuru turpmāk varēja veikt lidojumus izvietoto karavīru nomaiņai.[18]
21. gadsimta pirmajā desmitgadē bija saglabājušies tikai nedaudzi bijušie okeāna laineri, daži, piemēram, SS Norway, tika izmantoti kā kruīza kuģi, kamēr citi, to skaitā Queen Mary, bija saglabāti kā muzejkuģi vai stāvēja pie piestātnes kā SS United States. Pēc Queen Elizabeth 2 izņemšanas no ekspluatācijas 2008. gadā, vienīgais aktīvais okeāna laineris ir Queen Mary 2, kuru uzbūvēja 2003. gadā un pieņēma ekspluatācijā 2004. gadā. Kuģi izmanto gan reisos starp divām ostām, gan kruīzos.
Pieci okeāna laineri, kuri ir būvēti pirms Otrā pasaules kara, ir saglabājušies līdz mūsdienām, jo tikuši daļēji vai pilnībā pārvērsti par muzejiem vai viesnīcām. 1929. gadā ūdenī nolaistais japāņu okeāna laineris Hikawa Maru kopš 1961. gada tiek izmantots kā muzejkuģis Jokohamas Naka-ku rajonā. RMS Queen Mary, kuru nolaida ūdenī 1934. gadā, ekspluatēja līdz 1967. gadam, kad kuģi pārveidoja par muzeju/viesnīcu Longbīčā. Par vēl vienu muzejkuģi 1970. gados kļuva 1843. gadā ūdenī nolaistais SS Great Britain, kuru novietoja Bristolē.[19] Pēdējais konservētais kuģis ir 1914. gadā uzbūvētais MK Doulos. Sākotnēji tas bija kravas kuģis, kuru no 1952. līdz 1957. gadam kā okeāna laineri ar nosaukumu Franca C izmantoja itāļu kruīza līnija Costa Lines. 2010. gadā kuģi izvilka krastā Bintanas salā (Bintan Island — angļu val.) Indonēzijā un izmanto kā luksusa viesnīcu.[20] Milānas Leonardo da Vinči Nacionālajā zinātnes un tehnoloģijas muzejā (Museo Nazionale Scienza e Tecnologia Leonardo da Vinci — itāļu val.) pēc ekspluatācijas izbeigšanas 1960. gados ir saglabāta 1925. gadā uzbūvētā itāļu lainera SS Conte Biancamano 1 000 tonnu priekšējā daļa ar stūres māju, pasažieru kajītēm, galveno deju zāli, divām glābšanas laivām uz laivu klāja, kā arī citām ierīcēm un telpām.[21]
Tāpat ir saglabājušies vairāki pēckara okeāna laineri. 1952. gada United States kopš 1996. gada ir pietauvots un pamests Filadelfijā. Rotterdam, kuru nolaida ūdenī 1958. gadā, kopš 2008. gada ir pietauvots Roterdamā un tiek izmantots kā muzejs un viesnīca.[22] Queen Elizabeth 2, kuru nolaida ūdenī 1967. gadā, kopš 2018. gada izmanto par peldošu luksusa viesnīcu un muzeju Rašida ostā (Port Rashid — angļu val.) Dubaijā.
No 1948. gada izmantotais MK Astoria (sākotnēji okeāna laineris MK Stockholm, kurš 1956. gadā sadūrās ar Andrea Doria) laika gaitā ir ticis pārbūvēts un no jauna aprīkots kā kruīza kuģis un tika aktīvi izmantots kruīza līnijā Cruise & Maritime Voyages līdz tās darbības pārtraukumam 2020. gadā COVID-19 pandēmijas dēļ. 2021. gadā, pēc kruīza līnijas bankrota, kuģi izsolē iegādājās ASV bāzēta investoru grupa, kura vēlējās to izmantot kruīziem uz salām no Lisabonas.[23] Tā paša gada augustā kuģi pārpirka Broks Pīrss, lai kopā ar MK Funchal pārveidotu par viesnīcu.
1961. gadā uzbūvēto MK Funchal 2021. gadā par vairāk nekā miljonu ASV dolāru iegādājās Broks Pīrss. Sākotnēji kuģi izmantoja portugāļu kuģniecība Empresa Insulana de Navegação, bet 2021. gadā tika uzsākta tā renovācija par peldošo viesnīcu.[24]
Kopš to būves sākuma 19. gadsimtā, okeāna laineriem ir tikušas izvirzītas aizvien pieaugošas prasības. Pirmie laineri bija mazi un pārpildīti, kas noveda pie antisanitāriem apstākļiem uz kuģa. Lai izvairītos no problēmām bija nepieciešami lielāki kuģi, kas samazinātu pasažieru saspiestību un ātrāki, lai samazinātu transatlantiskā šķērsojuma laiku. Dzelzs un tērauda korpusi, kā arī tvaika dzinēji sekmēja attīstību šajos virzienos. Izmēru ziņā ievērojami bija SS Great Western (1 340 BRT[25]) un SS Great Eastern (18 915 BRT), kurus uzbūvēja attiecīgi 1838. un 1858. gadā. Rekordu, kuru uzstādīja Great Eastern, nepārspēja 43 gadus līdz 1901. gadā tika pabeigts RMS Celtic (21 035 BRT).[26] Kopš tā brīža tonnāža auga ievērojami. Pirmie laineri, kuru tonnāža pārsniedza 20 000 bija White Star Line lielais četrinieks. Olympic klases okeāna laineri, pirmais no kuriem tika uzbūvēts 1911. gadā, bija pirmie, kuru tonnāža pārsniedza 45 000. 1935. gadā pabeigtā SS Normandie tonnāža bija 79 280.[27] Tonnāžas rekordu 1940. gadā pārspēja RMS Queen Elizabeth ar 83 673 tonnām. Tas bija lielākais jebkad uzbūvētais pasažieru kuģis līdz 1997. gadam.[28] 2003. gadā par lielāko okeāna laineri kļuva RMS Queen Mary 2 ar 149 215 BT.[29]
1840. gadu sākumā vidējais laineru ātrums bija zem 10 mezgliem (tātad Atlantijas šķērsošana aizņēma apmēram 12 dienas vai vairāk). 1870. gados vidējais laineru ātrums pieauga līdz apmēram 15 mezgliem tādējādi saīsinot transatlantiskās šķērsošanas laiku līdz apmēram 7 dienām. To izdevās panākt pateicoties tehnoloģiskam progresam kuģu dzinējos un dzinekļos: neattīstītie tvaika katli noveda pie komplicētām tvaika mašīnām, bet dzenrati pakāpeniski pazuda tos nomainot vispirms ar vienu un vēlāk divām dzenskrūvēm. 20. gadsimta sākumā Cunard Line RMS Lusitania un RMS Mauretania sasniedza 27 mezglu ātrumu. Šo kuģu ātruma rekords šķita nepārspējams un lielākā daļa kuģniecību pārstāja piedalīties ātruma sacensībās koncentrējoties uz izmēru, greznību un drošību. Dīzeļdzinēju vai šķidrā kurināmā kuģu, piemēram, Bremen, parādīšanās 1930. gadu sākumā atjaunoja sacensības pēc zilās lentes. Normandie to ieguva 1935. gadā, savukārt jau 1938. gadā to atņēma RMS Queen Mary. Izmaiņas nenotika līdz 1952. gadam, kad SS United States uzstādīja rekordu, kurš nav pārspērts vēl 2022. gadā: 34,5 mezgli (Atlantijas šķērsošana 3 dienās un 12 stundās). Papildus no 1935. gada zilo lenti papildina Heilza trofeja (Hales Trophy — angļu val.), kuru pasniedz uzvarētājam.
Pirmie okeāna laineri tika būvēti, lai pārvadātu pārsvarā migrantus. Uz borta sanitārie apstākļi parasti bija nožēlojami un bieži izcēlās epidēmijas. 1848. gadā tika pieņemti jauni jūrniecības likumi, kuri uzlika par pienākumu ievērot higiēnas normas, kā rezultātā sadzīves apstākļi kuģos uzlabojās. Pamazām izveidojās divas atšķirīgas klases: kajīšu klase un zemākā klase (steerage class — angļu val.). Pasažieri, kuri ceļoja pirmajā, bija turīgi un izbaudīja zināmu klases sniegtu kompfortu. Pasažieri, kuri ceļoja otrajā, bija vidusslāņa vai strādnieku pārstāvji. Šajā klasē pasažieri mitinājās lielās kopmītnēs. Līdz 20. gadsimta sākumam viņiem ne vienmēr bija pieejama gultas veļa un maltītes. Pamazām priekš tūristiem un vidusslāņa parādījās vidējā klase. Tad kajītes sāka dalīt trijās klasēs. Pasažieriem piedāvāto labierīcību skaits pamazām pieauga. 1870. gados sensāciju izraisīja vannu un eļļas lampu ierīkošana uz RMS Oceanic. Sekojošos gados tādas ērtības kā smēķēšanas telpas, atpūtas telpas un promenādes klājs, kļuva uz kuģiem plaši izplatītas. 1907. gadā RMS Adriatic piedāvāja pat turku pirti un peldbaseinu. Savukārt 1920. gados SS Paris kļuva par pirmo laineri, kurš piedāvāja kinoteātri.
Briti un vācieši bija slavenākie kuģu būvētāji lielo okeāna laineru laikmetā. Belfāstas kuģu būvētava Harland & Wolff Īrijā bija īpaši inovatīva un iekaroja daudzu kuģniecību, piemēram, White Star Line, uzticību. Šīs milzīgās kuģu būvētavas nodarbināja lielu daļu no pilsētu iedzīvotājiem un būvēja korpusus, mašīnas, mēbeles un glābšanas laivas. Citas ievērojamas britu kuģu būvētavas bija Swan, Hunter & Wigham Richardson, kura uzbūvēja RMS Mauretania, un John Brown & Company, kura, savukārt, uzbūvēja RMS Lusitania.
Vācijas Ziemeļjūras un Baltijas jūras krastos bija daudzas kuģu būvētavas, tajā skaitā Blohm & Voss un AG Vulcan Stettin. Daudzas no šīm kuģu būvētavām tika iznīcinātas Otrā pasaules kara laikā, tomēr dažām izdevās atkopties un turpināt būvēt kuģus.
Starp lielākajām Francijas kuģu būvētavām bija Chantiers de Penhoët Sennazērā, kura ir pazīstama kā SS Normandie būvētāja. Šī kuģu būvētava apvienojās ar Ateliers et Chantiers de la Loire, lai izveidotu kuģu būvētavu Chantiers de l'Atlantique, kura ir būvējusi RMS Queen Mary 2. Francijai bija lielas kuģu būvētavas arī Vidusjūras piekrastē.
Tāpat Itālijai un Nīderlandei arī bija kuģu būvētavas, kuras spēja būvēt lielus kuģus (piemēram, Fincantieri).
Pastāvēja daudzas britu kuģniecības no kurām īpaši izcēlās divas: Cunard Line un White Star Line. Abas tika dibinātas 1830. gados un bija iesaistītas sīvā savstarpējā konkurencē, 20. gadsimta sākumā abām piederēja pasaules lielākie un ātrākie laineri. Tomēr 1934. gadā finansiālas grūtības piespieda abas apvienoties un izveidot Cunard White Star Ltd. Arī P&O aizņēma lielu tirgus daļu.
Royal Mail Steam Packet Company bija ar valdību cieši saistīts valsts uzņēmums. Savas pastāvēšanas laikā, pirms 1931. gadā juridiska rakstura problēmas noveda līdz uzņēmuma likvidācijai, tas pārņēma daudzas kuģniecības kļūstot par vienu no lielākajiem uzņēmumiem pasaulē. Kuģniecības līnija Union-Castle Line ar ievērojama izmēra floti darbojās Āfrikā un Indijas okeānā.
Vācijā sacentās divi konkurējoši uzņēmumi: Hamburg America Line (Hamburg-Amerikanische Packetfahrt-Aktien-Gesellschaft (HAPAG) — vācu val.) un Norddeutscher Lloyd. Pirmais un Otrais pasaules karš abiem uzņēmumiem nodarīja lielus zaudējumus, abu karu rezultātā uzņēmumi bija spiesti atteikties no saviem kuģiem par labu uzvarējušajām valstīm. 1970. gadā uzņēmumi apvienojās un izveidoja Hapag-Lloyd
Okeāna laineru industrija Francijā arī sastāvēja no diviem konkurējošiem uzņēmumiem: Compagnie Générale Transatlantique (bieži saukta par "Transat" vai "Franču līniju") un Messageries Maritimes. CGT apkalpoja Ziemeļatlantijas maršrutu ar tādiem pazīstamiem laineriem kā SS Normandie un SS France, kamēr MM darbojās franču kolonijās Āzijā un Āfrikā. Dekolonizācija 20. gadsimta otrajā pusē noveda pie strauja MM peļņas samazinājuma un 1975. gadā MM apvienojās ar CGT izveidojot Compagnie Générale Maritime.
Nīderlandē pastāvēja trīs vadoši uzņēmumi. Viens no tiem bija Holland America Line, kas apkalpoja galvenokārt Ziemeļatlantijas maršrutu ar tādiem pazīstamiem kuģiem kā SS Nieuw Amsterdam un SS Rotterdam. Atšķirībā no franču un vācu industrijām, Holland America Line nebija pašmāju konkurentu un tādējādi tā konkurēja tikai ar ārzemju kuģniecības līnijām. Abas pārējās holandiešu kuģniecības līnijas bija Stoomvaart Maatschappij Nederland (SMN), angļu valodā saukta arī par Netherland Line, un Koninklijke Rotterdamsche Lloyd (KRL). Šīs kuģniecības līnijas piedāvāja regulārus pārvadājumus starp Nīderlandi un Nīderlandes Austrumindiju, holandiešu koloniju Dienvidaustrumāzijā, tagad sauktu par Indonēziju, un starp tām ilgu laiku pastāvēja draudzīga konkurence.
Savienoto Valstu kuģniecība United States Lines mēģināja izkonkurēt no starptautiskās skatuves citas kuģniecības līnijas, bet konkurences cīņā zaudēja Eiropas uzņēmumiem. Itālijā 1932. gadā trīs uzņēmumu apvienošanās rezultātā tika izveidota kuģniecības līnija Italian Line. Tā bija pazīstama kā laineru SS Rex un SS Andrea Doria operators. Japāna nodibināja Nippon Yusen, arī sauktu par NYK Lines, kura veica pasažieru pārvadājumus pāri Klusajam okeānam ar laineriem Hikawa Maru un Asama Maru.
Pats svarīgākais no visiem okeānu laineru maršrutiem bija Ziemeļatlantijas maršruts. Tajā tika apkalpota liela daļa klientu, kuri ceļoja starp Liverpūles, Sauthemptonas, Hamburgas, Havras, Šerbūras ostām un Ņujorku. Šī maršruta rentabilitāti veidoja migrācija uz Savienotajām Valstīm. Nepieciešamība pēc ātruma ietekmēja šim maršrutam paredzēto laineru būvi un ātrākais laineris tika apbalvots ar zilo lenti. Maršruts nebija drošs, jo Ziemeļatlantijā bieži sastopamas vētras un aisbergi. Šajā maršrutā ir notikušas daudzas kuģu katastrofas, starp tām RMS Titanic nogrimšana, kuras apstākļi ir tikuši atspoguļoti daudzās grāmatās, mākslas un dokumentālajās filmās. Ziemeļatlantijas maršruta apkalpošanai priekšroku deva lielākās kuģniecības un tajā notika sīva sāncensība starp tām.
_par_Kenneth_Shoesmith.jpg)
Dienvidatlantijas maršrutu izmantoja laineri, kuri devās uz Dienvidameriku, Āfriku un dažreiz Okeāniju. Kuģniecības līnija White Star Line dažus no saviem kuģiem, piemēram, Suevic, izmantoja Liverpūles — Keiptaunas — Sidnejas maršrutā.[30] Dienvidatlantijā nevaldīja tik sīva konkurence, kāda tā bija Ziemeļatlantijā. Arī bojā gājušu kuģu bija mazāk. Šajā maršrutā pārvadājumus veica kuģniecība Hamburg Süd. Starp tās kuģiem bija slavenais SS Cap Arcona[31]
Vidusjūrā okeāna laineri bija bieži viesi. Daudzi uzņēmumi pelnīja ar migrāciju no Itālijas un Balkāniem uz Savienotajām Valstīm. Cunard Line kuģis RMS Carpathia apkalpoja Gibraltāra — Dženovas — Triestes maršrutu.[32] Līdzīgi itāļu laineri šķērsoja Vidusjūru pirms ieiešanas Ziemeļatlantijas okeānā. Suecas kanāla atvēršana Vidusjūru padarīja par iespējamu ceļu uz Āziju.
Kolonizācija Āziju padarīja par īpaši pievilcīgu galamērķi kuģniecībām. Daudzām valdības amatpersonām laiku pa laikam vajadzēja uz turieni ceļot. Sākot no 1840. gadiem kuģniecība P&O organizēja ceļojumus uz Kolkatu pāri Suecas zemesšaurumam, jo kanāls vēl nebija uzbūvēts. Laiks, kāds bija nepieciešams ceļošanai pa šo maršrutu uz Indiju, Dienvidaustrumāziju un Japānu, bija ilgs un ceļā bija daudzas pieturvietas. 1930. gados šajā maršrutā aktīvi darbojās Messageries Maritimes ar saviem motorkuģiem. Viens no kuģniecības flagkuģiem bija 1949. gadā ekspluatēt sāktais La Marseillaise. Dekolonizācija izraisīja šo kuģu peļņas kritumu.
Dažu okeāna laineru būve notika nacionālisma iespaidā. Vācijas jūras kara flotes spēju atdzimšana bija skaidrs apstiprinājums Vācijas ķeizara Vilhelma II vēlmei redzēt savu valsti kļūstam par jūras lielvalsti. Tādējādi 1900. gadā pabeigtajam SS Deutschland bija tas gods nest savas valsts vārdu, gods, kuru tas pazaudēja pēc desmit gadu neapmierinošas karjeras. RMS Lusitania un RMS Mauretania uzbūvēja 1907. gadā ar britu valdības palīdzību, jo Apvienotajai Karalistei bija vēlme atgūt tās prestižu kā jūras lielvalstij. 1952. gadā ekspluatācijā pieņemtais SS United States bija rezultāts Savienoto Valstu valdības vēlmei iegūt lielu un ātru kuģi, kuru varētu pārvērst par karaspēka pārvadātāju. SS Rex un SS Conte di Savoia būvēja un 1932. gadā pabeidza pēc Benito Musolīni pavēles. Visbeidzot 1961. gadā ekspluatēt sāktā SS France būve bija Šarla de Golla vēlmes uzbūvēt franču nacionālo lepnumu rezultāts. Kuģa būvi finansēja Francijas valdība.
Daži laineri kļuva ļoti populāri. Kuģiem Mauretania un Olympic savu karjeru laikā bija daudz pielūdzēju un to ekspluatācijas pārtraukšana ar sekojošu sagriešanu metāllūžņos izraisīja zināmas skumjas. Tāpat bija ar SS Île de France, kura sagriešana metāllūžņos raisīja spēcīgas emocijas tā cienītāju vidū. Arī Queen Mary bija starp britiem ļoti populārs kuģis.
Daži okeāna laineri mūsdienās ir pazīstami, jo, tiem nogrimstot, gāja bojā liels skaits pasažieru. 1873. gadā RMS Atlantic uzskrēja uz zemūdens klints un nogrima Jaunskotijas piekrastē Kanādā paņemot vismaz 535 dzīvības. RMS Titanic nogrimšana 1912. gadā, paņemot apmēram 1 500 dzīvību, izgaismoja kuģniecību pārlieku lielo pašpārliecinātību attiecībā uz saviem kuģiem, piemēram, neapgādājot tos ar pietiekamu skaitu glābšanas laivu. Pēc katastrofas tika pārvērtēti jūrniecības drošības noteikumi. Divus gadus vēlāk, 1914. gadā, RMS Empress of Ireland nogrima Sentlorensā pēc sadursmes ar citu kuģi. Gāja bojā 1 012 cilvēki.
Starp citām kuģu nogrimšanām bija RMS Lusitania torpedēšana 1915. gadā paņemot 1 198 dzīvības un izprovocējot starptautiskus protestus, HMHS Britannic nogrimšana 1916. gadā pēc sadursmes ar jūras mīnu un MK Georges Philippar aizdegšanās un nogrimšana 1932. gadā Adenas līcī paņemot 54 dzīvības. 1956. gadā laikrakstu virsraksti vēstīja par SS Andrea Doria nogrimšanu ar 46 upuriem pēc sadursmes ar MK Stockholm.
1985. gadā MK Achille Lauro Ēģiptes piekrastē nolaupīja Palestīnas Atbrīvošanās frontes (Palestinian Liberation Front (PLF) — angļu val.) kaujinieki nogalinot vienu no sagrābtajiem ķīlniekiem. 1994. gadā kuģis aizdegās un nogrima Somālijas piekrastē.
Okeāna laineriem ir spēcīga ietekme uz popkultūru gan to zelta laikmetā, gan pēc tā. 1871. gadā Žils Verns atstāstīja savu pieredzi uz SS Great Eastern novelē Peldošā pilsēta. Rakstnieks Morgans Robertsons 1898. gadā uzrakstīja īso noveli Veltīgums - Titāna bojāeja par britu okeāna laineri Titan, kurš saduras ar aisbergu un nogrimst Ziemeļatlantijā ar lieliem cilvēku upuriem. Noveles satura līdzība ar RMS Titanic nogrimšanu 14 gadus vēlāk noveda pie dažādām kuģa Titanic konspirācijas teorijām.[33]
Filmās okeāna lainerus bieži izmantoja kā vidi mīlas stāstiem, piemēram, 1939. gada filmā Love Affair. Tāpat tos izmantoja kā notikumu risināšanās vietu katastrofu filmās. 1960. gada filmu The Last Voyage filmēja uz kuģa Île de France, kuru izmantoja kā peldošu rekvizītu un pie reizes sagrieza metāllūžņos. Bet 1972. gada filma The Poseidon Adventure kļuva par žanra klasiku, kura ir iedvesmojusi daudzus pakaļdarījumus.[34]
Kuģa Titanic nogrimšana piesaistīja lielu filmu industrijas uzmanību. Tika uzņemtas gandrīz septiņpadsmit filmas, kurās atspoguļoja šo notikumu, bet Džeimsa Kemerona 1997. gada filma bija komerciāli pati veiksmīgākā.
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
