Nīkajas ticības apliecība
From Wikipedia, the free encyclopedia
Nīkajas ticības apliecība (grieķu: Σύμβολον τῆς Νικαίας, latīņu: Symbolum Nicaenum) ir kristiešu ticības apliecība, ko sākotnēji pieņēma I Nīkajas koncilā (325) un pēc tam otrreiz apstiprināja I Konstantinopoles koncilā (381), to papildinot ar trešo artikulu par Svēto Garu.[1] Tā ir viena no pamata kristiešu ticības apliecībām, līdzās ar Apustuļu ticības apliecību un Atanasija ticības apliecību, un tās pamatā ir apliecinājums uz trīsvienīgo Dievu un uz Dieva Dēla iemiesojumu — Jēzu Kristu. No abām Nīkajas ticības apliecībām — oriģinālo 325. gada un papildināto 381. gada,— tikai otro lieto priekš Baznīcas liturģijas, tādēļ to turpina vienkārši saukt par "Nīkajas ticības apliecību", bet dažkārt tai piedēvē pilno nosaukumu: Nīkajas—Konstantinopoles ticības apliecība, tādā veidā atšķirot to no 325. gada ticības apliecības.
Balstoties uz Nīkajas ticības apliecību, var noteikt kādas konfesijas piederību vispārīgai kristietībai, ko dažkārt arī dēvē par Nīkajas kristietību. Ticības apliecību lieto katolicismā un pareizticībā, un nosacīti arī protestantismā, kā piemēram luterāņu un anglikāņu draudzēs, un lai arī daļa protestantu konfesiju ticības apliecību praksē nelieto, tās tomēr nenoliedz to mācību par Dievu, kas ir ietverta tajā.
Konfesijas kā mormoņi un Jehovas liecinieki, kas sevi paši dēvē par kristiešiem, parasti tiek uzskatītas par atsevišķām no pārējām kristiešu konfesijām, jo tās noliedz Nīkajas ticības apliecībā ietverto mācību par Trīsvienību.