From Wikipedia, the free encyclopedia
Nacionālkomunisti bija latviešu komunistu kustība Latvijas PSR valdošajām aprindām pietuvinātu darbinieku vidū no 1956. līdz 1959. gadam, kas iestājās par migrācijas ierobežošanu Latvijā, latviešu valodas statusa nostiprināšanu un industrializācijas apjomu ierobežošanu. Nacionālkomunistus atbalstīja vai tiem simpatizēja daudzi komunisti, kā arī daļa inteliģences.
Nacionālkomunistu tautsaimnieciskos uzskatus atspoguļoja Latvijas PSR attīstības programma "Latvijas PSR tautsaimniecības perspektīvas", kurā bija paredzēts Latvijas tautsaimniecību orientēt uz vietējām vajadzībām, atbalstīt zinātņietilpīgās nozares, piemēram, radiotehniku.[1]
Pēc Josifa Staļina nāves 1953. gadā radās apstākļi, lai izlauztos uz āru daudzu latviešu komunistu neapmierinātība gan ar situāciju Latvijā, gan arī ar viņiem atvēlēto lomu. Latviešu mazais skaits partijas un administratīvās nomenklatūras sastāvā priekšplānā izvirzīja nacionālo jautājumu. Vietējie komunisti uzskatīja, ka disproporcijas rada pēckara gados ieradušos vai atsūtīto funkcionāru nekompetence un nevēlēšanās saprast vietējos apstākļus. Nacionālkomunistu darbība īsti varēja attīstīties pēc PSKP 20. kongresa 1956. gada februārī, kad Ņikita Hruščovs nosodīja staļinismu un sākās daļēja destaļinizācija un reformas, kas bija vērstas arī uz pārliekas pārvaldes sistēmas centralizācijas novēršanu. Latvijas vadībā tieši šajā laikā augstu stāvokli bija sasniegusi 1940. gada komjauniešu paaudze — Eduards Berklavs, Pauls Dzērve, Indriķis Pinksis, Vilis Krūmiņš, Pāvels Pizāns, Voldemārs Kalpiņš u. c. Latvijas PSR vietējā vara — Komunistiskās partijas centrālkomitejas birojs, Augstākās Padomes Prezidijs un Ministru Padome (Jānis Kalnbērziņš, Vilis Lācis u. c.) — nacionālkomunistu aktivitātes neitralizēt nebija spējīga vai arī nevēlējās.
Par nacionālkomunistu ideologu daudzi uzskata ekonomistu Paulu Dzērvi. Viņa vadībā tika formulētas idejas, kas balstījās uz uzskatu, ka republikas ekonomikai jādarbojas pirmām kārtām tās iedzīvotāju interesēs. Viņš izstrādāja programmu "Latvijas PSR tautsaimniecības perspektīvas", kurā paredzēja Latvijas tautsaimniecību orientēt uz vietējām vajadzībām, atbalstīt zinātņietilpīgās nozares, piemēram radiotehniku. Viņš protestēja pret forsētu Latvijas industrializāciju, importējot gan izejvielas, gan darbaspēku. Ekonomistu viedoklis ļāva pamatot imigrācijas ierobežošanas pasākumus, kas pārsvarā saistās ar Eduarda Berklava darbību. Berklavs, būdams LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks 1956.—1957. un 1958.—1959. gadā, Rīgas pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs 1957.—1958. gadā, aktīvi centās ierobežot Rīgas iedzīvotāju skaita pieaugumu. Viņš arī centās panākt, lai vadītāji un tie ierēdņi, kas strādā jomās, kur iznāk saskare ar iedzīvotājiem, apgūtu latviešu valodu.
1956. gada novembrī LKP Rīgas pilsētas komiteja valodas politikas jomā nolēma, ka cilvēkiem, kas apkalpo plašus iedzīvotāju slāņus (tirdzniecība, komunālie pakalpojumi, medicīnas iestādes, milicija u. c.), divu gadu laikā vismaz sarunvalodas līmenī ir jāapgūst divas valodas — latviešu un krievu (Rīgā vairāki lēmumi šajā jautājumā parādījās arī 1957. un 1958. gadā). Nedaudz vēlāk — 1956. gada 6. decembrī — LKP CK birojs pieņēma lēmumu par latviešu un krievu valodas mācīšanos vadošajiem kadriem. Tomēr jāuzsver, ka ne teorētiski, ne arī reālajā praksē nenotika nelatviešu izspiešana no nomenklatūras.
1958. gada janvārī LKP CK plēnumā Maskavas atsūtītais CK otrā sekretāra kandidāts Filips Kašņikovs neguva atbalstu. Par viņu nobalsoja vien 27 no klātesošajiem 88 CK locekļiem, bet pret bija 31. Pēc saskaņošanas ar Maskavu otrā sekretāra amatā ievēlēja esošo sekretāru — Vili Krūmiņu.[2]
1958. gadā izvērsās diskusija par Pļaviņu HES celtniecības lietderību. Tas bija pirmais gadījums okupētajā Latvijā, kad bija vērojama patiešām plaša, no augšas neinspirēta sabiedrības aktivitāte. Protestus LPSR valdībai iesniedza gan ievērojami zinātnieki, gan darba kolektīvi, gan mācību iestādes. Malā nepalika arī prese.
Tajā pašā laikā uz Maskavu plūda vēstules ar sūdzībām, kas rada atbalsi PSKP CK darbiniekos, kuri pārraudzīja Latviju. 1957. gada oktobrī PSKP CK brigāde pārbaudīja LKP CK darbu ar radošo inteliģenci. Tās ziņojuma ietekmē 1958. gada janvāra sākumā PSKP CK Sekretariāts pieņēma lēmumu, kurā cita starpā teikts, ka LKP CK birojā neesot vienprātības. Šā lēmuma pieņemšanas apstākļi un apspriešana Rīgā norāda, ka LKP CK birojā jau bija pietiekami skaidri iezīmējusies konfrontācijas ass. Vienas grupas kodolu veidoja lēmumā kritizētie Kārlis Ozoliņš, Eduards Berklavs un avīzes "Cīņa" galvenais redaktors Pāvels Pizāns. Pretējo nometni pārstāvēja Baltijas kara apgabala pavēlnieks Aleksandrs Gorbatovs, avīzes "Sovetskaja Latvija" galvenais redaktors Nikolajs Saļejevs un Arvīds Pelše. Zināmu līdzsvaru uzturēja J. Kalnbērziņa un V. Lāča atbalsts nacionālkomunistiem, tomēr Kalnbērziņa nostāja bija svārstīga un to stipri iespaidoja Maskavas viedoklis. 1959. gada pavasarī situācija bija jau tiktāl nokaitēta, ka aprīlī uz Latviju nosūtīja PSKP CK brigādi, lai pārbaudītu republikas vadības darbu. Secinājumi acīmredzot nebija īpaši labvēlīgi LKP CK vadībai. Tomēr tie nebūtu izraisījuši tik lielas pārmaiņas, ja nacionālkomunistu pretiniekiem nebūtu izdevies savā pusē dabūt Ņikitu Hruščovu viņa vizītes laikā Rīgā 1959. gada jūnijā.
20.—21. jūnijā LKP CK birojā apspriestais Maskavas komisijas ziņojums bija ārkārtīgi tendenciozs. Daudzi nacionālisma piemēri bija interpretēti vienpusīgi vai pat bija izdomāti. Eduards Berklavs un citi biroja locekļi norādīja uz daudzu apsūdzību nepamatotību, bet iebildumi neko nelīdzēja. Jānis Kalnbērziņš uzreiz pieņēma visus pārmetumus, arī citi LKP CK biroja locekļi, izņemot E. Berklavu, vairāk vai mazāk ātri atkāpās no savām pozīcijām.
7.—8. jūlijā tika sasaukts LKP CK slēgtais plēnums. Pašā plēnumā gan no amata atcēla tikai vienu cilvēku — E. Berklavu, kurš tika izsūtīts uz Vladimiru Krievijā. Tomēr plēnumā iezīmēja arī to funkcionāru loku, kurus pakāpeniski atlaida no darba nākamajos mēnešos. To vidū bija "Cīņas" redaktors Pāvels Pizāns, avīzes "Rīgas Balss" redaktors Osvalds Darbiņš, ilustrētā žurnāla "Zvaigzne" redaktors Rafaels Blūms, Ekonomikas institūta direktors Pauls Dzērve u.c.
LKP CK plēnumā 1959. gada 25. novembrī no amatiem atkāpās J. Kalnbērziņš un V. Lācis. Par LKP CK pirmo sekretāru kļuva Arvīds Pelše. Viņa pozīcijas galīgi nostiprināja LKP 17. kongress 1960. gada februārī, kurā LKP CK un biroja sastāvs būtiski mainījās. Pēc tam kadru nomaiņa Latvijā sākās ar īstu spēku un turpinājās līdz pat 1962. gadam. Amatus zaudēja vairāki ministri, CK nodaļu vadītāji, Rīgas pilsētas partijas komitejas un izpildkomitejas vadošie darbinieki, gandrīz visu masu informācijas līdzekļu redaktori utt. Turpmākajos gados faktiski visas tēmas, kas bija saistītas ar migrāciju, garīgo kultūru, pagātnes mantojumu, nacionālajām attiecībām, nebija apspriežamas. Tas ietekmēja arī attieksmi pret kultūras pieminekļu aizsardzību, ekoloģiju, lielo rūpniecības uzņēmumu celtniecību utml. Kā uzskatīja Latvijas iedzīvotāji, LPSR vadība maz rūpējās par savas zemes interesēm un cītīgi pildīja Maskavas norādījumus.[3]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
