Militārā diktatūra
From Wikipedia, the free encyclopedia
Militārā diktatūra ir valdības forma, kurā politiskā vara pieder bruņotajiem spēkiem.
Diktatūra var būt atklāta vai arī neoficiāla, kurā pastāv demokrātiskas sistēmas fasāde, taču īstā vara pieder bruņoto spēku vadībai.
Lielākā daļa militāro diktatūru izveidojas pēc valsts apvērsuma. Parasti apvērsums tiek attaisnots kā vienīgais līdzeklis, lai glābtu valsti no politiskās nestabilitātes vai arī pasargātu to no "bīstamām ideoloģijām". Aukstā kara gados Latīņamerikā bieži par apvērsuma pamatojumu kalpoja komunisma briesmas. Tuvajos Austrumos par iemeslu apvērsumiem bieži bijusi konfrontācija ar Izraēlu vai arī nepieciešamība pretoties islāmistiem. Āfrikā apvērsumi bieži notiek valsts ekonomisko problēmu dēļ.
Militārie režīmi parasti sevi pozicionē kā neitrālus, ar politiku nesaistītus spēkus, kas nākuši pie varas, lai stabilizētu valsti politiski vai ekonomiski grūtā periodā. Parasti šādi režīmi nerespektē cilvēktiesības un stingri apspiež politiskos oponentus.
Viens no militāro apvērsumu iemesliem ir tas, ka valstīs ar vājām vai nestabilām pilsoniskām un valsts institūcijām bruņotie spēki bieži vien ir visorganizētākā un spējīgākā institūcija.
Līdz ar Aukstā kara beigām militārie apvērsumi notiek retāk. Iemesli tam ir vairāki, pirmkārt, pazudis komunisma drauds, otrkārt, militārās diktatūras bieži vien izrādījušās nespējīgas atrisināt valsts problēmas, tāpēc bruņotie spēki vairs necenšas uzņemties politisko varu.