From Wikipedia, the free encyclopedia
Ekonomika ir sociāla zinātne, kurā tiek pētīts, kā sabiedrība lieto ierobežotos resursus savu vēlmju apmierināšanai, cilvēku rīcību preču un pakalpojumu ražošanā, tirgošanā un patērēšanā.[1]
Teorētisko virzienu sauc arī par teorētisko ekonomiku — tajā tiek aplūkotas apmaiņas, sadales, ierobežoto resursu izmantošanas veida izvēles procesa īpatnības.
Lietišķā ekonomika pēta teorētiskajā ekonomikā izstrādāto likumu, teoriju, priekšlikumu tiešas piemērošanas iespējas atsevišķu ekonomikas sistēmu elementu funkcionēšanai.
Ar terminu "ekonomika" nereti saprot arī saimniecību vai tautsaimniecību.[2] Angļu valodā vārds economics apzīmē zinātni, bet economy — saimniecību. Iespējams, tieši angļu valodas ietekmē latviešu valodā ar vārdu ekonomika apzīmē arī ar preču un pakalpojumu ražošanu, sadali, apmaiņu un patērēšanu saistīto saimniecisko darbību.
Termins ekonomika ir radies no latīņu vārda oeconomia, kas savukārt radies no grieķu vārda οἰκονομία (oikonomía), un burtiskā tulkojumā nozīmē ‘mājas uzturēšana’, ‘mājturība’.
Ekonomikā viena no galvenajām pamata problēmām ir tā, ka sabiedrībā jebkuri resursi ir ierobežoti, bet vēlmes un vajadzības parasti ir neierobežotas. Ja vajadzības un prasības pārsniedz pieejamo resursu iespējas tās apmierināt, tad acīmredzot pastāv resursu nepietiekamība. Tas nozīmē, ka resursus ir nepieciešams sadalīt starp dažādām, nereti konfliktējošām alternatīvām, savā izvēlē vadoties pēc tiem vai citiem kritērijiem. Tieši resursu nepietiekamība no vienas puses un izvēles nepieciešamība tos sadalot no otras, arī veido ekonomikas zinātnes konceptuālo pamatu.
Ekonomiku parasti dala — mikroekonomikā, kas pēta atsevišķu cilvēku un uzņēmumu rīcību un situāciju, un makroekonomikā, kas pēta lielas teritorijas kopīgo ekonomiku.
Ekonomika sākas tur, kur augošās vajadzības saduras ar resursu ierobežotību.
Ekonomikas pamatjautājumi:
Ekonomikas pamatproblēmas:
Ekonomiskās idejas pastāvēja jau senajās civilizācijās, tādās kā Mezopotāmija, Senā Ēģipte, Senā Grieķija un Senā Roma. Pirmās ekonomiskās domas bija saistītas ar saimniecības vadīšanu un tirdzniecību.
Viduslaikos skolastiski filozofi, tādi kā Akvīnas Toms, izstrādāja ekonomiskās idejas teoloģisko koncepciju ietvaros. Viņi apsprieda taisnīgu cenu, taisnīgu algu un tirdzniecības morālos aspektus.
Renesanses un agrīnā jaunā laika periodā radās merkantilisms – pirmā ekonomiskā teorija, kas koncentrējās uz bagātības uzkrāšanu caur tirdzniecību un kolonizāciju.
Kārlis Markss un Frīdrihs Engelss piedāvāja alternatīvu skatījumu uz ekonomiku, koncentrējoties uz šķiru cīņu un ekspluatāciju. Savā darbā "Kapitals" Markss analizēja kapitālisma sistēmu, izpētot kapitāla uzkrāšanas mehānismus, darba vērtību un virsvērtību.
19. gadsimta beigās notika marginālā revolūcija, kas pārcēla ekonomiskās teorijas uzmanību uz robežvērtībām un subjektīvajiem novērtējumiem.
Keinsiešu revolūcija (20. gadsimts)
Lielā depresija 1930. gados izraisīja ekonomiskās politikas pārskatīšanu.
Mūsdienu ekonomikas zinātne ietver dažādus virzienus un skolas, piemēram, monetārismu, jauno klasisko ekonomiku, uzvedības ekonomiku un institucionālo ekonomiku.
Augstākais apbalvojums ekonomikā ir Nobela prēmija. Šajā jomā to pasniedz kopš 1969. gada. Tā nav viena no sākotnējām Alfrēda Nobela dibinātajām prēmijām. To izveidoja Zviedrijas Karaliskā Zinātņu akadēmija. Pirmie, kas šo prēmiju saņēma, bija norvēģis Rangnars Frišs un nīderlandietis Jans Tinbergens par "dinamisku modeļu attīstīšanu un izmantošanu, lai veiktu ekonomisko procesu analīzi".[3]
Seamless Wikipedia browsing. On steroids.
Every time you click a link to Wikipedia, Wiktionary or Wikiquote in your browser's search results, it will show the modern Wikiwand interface.
Wikiwand extension is a five stars, simple, with minimum permission required to keep your browsing private, safe and transparent.
